Cilvēki starp mums
Deinstitucionalizācijas projekti un process kopumā veicina to, lai cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem, bērni ar funkcionāliem traucējumiem un bez vecāku gādības palikušie bērni nedzīvotu institūcijās, bet savās mājās, grupu dzīvokļos vai audžuģimenēs un saņemtu dažādus sabiedrībā balstītus pakalpojumus. Ne vienmēr tas ir vienkārši īstenojams. Lai cilvēka dzīve nepārvērstos par braukāšanas maratonu no vienas vietas uz citu, pakalpojumiem jābūt pieejamiem dzīvesvietas tuvumā. Mūsu stāsti parāda – sadarbojoties un saņemot sabiedrības atbalstu, daudzu cilvēku dzīve ir kļuvusi labāka.
IEPAZĪSTIES AR CILVĒKIEM UN VIŅU STĀSTIEM
“Būšu aktieris vai modelis. Un labs tētis saviem bērniem.” Kaspara stāsts par vardarbību ģimenē un sirds siltumu atbalsta centrā
Liepājniekam Kasparam Šmitēnam ir 19, viņš ir jaunākais no pieciem bērniem un pagaidām vienīgais, kurš nav izveidojis pats savu ģimeni. Taču Kaspars zina, ka dienās būs brīnišķīgs tētis. “Es nekāpšu uz savu vecāku grābekļiem,” viņš ir pārliecināts, stāstot par bērnībā piedzīvoto vecāku alkoholismu, vardarbību, badu… Vien Bērnu atbalsta centrā “Dzintari” zēns apjauta, ko īsti nozīmē rūpes, skaists mājoklis un sirds siltums no līdzcilvēkiem. Un tieši tur, veicot ikdienas pienākumus, viņš arī saprata, ko vēlas darīt nākotnē. … lasi visu rakstu šeit.
“Pirmais satraukums bija – kā to pateikt vīram?” Par meitas Alises diagnozi – Dauna sindroms – uzzina vien dzemdībās
“Ir svarīgi atrast sev draudziņu – kādu ģimeni vai mammu, kura ir līdzīgā situācijā, lai ir, ar ko izrunāties un būt saprastam,” saka Līga. Viņa ir mamma trīs bērniem, un vecākajam no viņiem – meitai Alisei – ir Dauna sindroms. Par to, ka ģimenē pirmdzimtais būs īpašais bērniņš, vecāki uzzināja vien dzemdību dienā. … lasi visu rakstu šeit.
Miera un mīlestības oāze – brāļu stāsts par dzīvi aprūpes iestādē
“Vispirms jāpabeidz mācības, tad jāatrod labs darbs, jāiekārto sava māja, un pēc tam jau varēs domāt arī par ģimeni, par bērniem,” saka brāļi Aleksejs un Aleksandrs jeb Ļoša un Saša, kā viņus dēvē sociālā atbalsta un aprūpes centrā “Avots”. Tā ir vieta, ko brāļi sauc par savām otrajām mājām un kur puiši iemācījušies ne tikai cept olu un citas dzīvei nepieciešamās prasmes, bet arī izpratuši, ko nozīmē, ja kāds tevi mīl, par tevi rūpējas, raizējas un, jā, dažkārt pašu labad arī sarāj. … lasi visu rakstu šeit.
“Es iepriekš neteicu vārdus “es tevi mīlu”, bet tad piedzima Elīza.” Mammas stāsts par meitiņu ar reto Kabuki slimību
“Elīzas piedzimšana mainīja manu dzīvi. Elīza mums ir iemācījusi ļoti daudz,” par savu priekšlaikus dzimušo bērnu, kuram uzstādīta retās slimības diagnoze – Kabuki sindroms, stāsta Kristīne. Šobrīd viņu abu nedēļas pamatu veido piecu dažādu terapiju apmeklēšana. … lasi visu rakstu šeit.
Ja mani nebūtu atņēmuši vecākiem, es būtu sasniegusi mazāk – Montas stāsts par dzīvi, nošķirtai no vecākiem
Monta bērnībā tika nošķirta no vecākiem – vecāku alkohola problēmu dēļ. “Mamma sāka aizrauties ar alkoholu, pameta mūs novārtā,” stāsta meitene, kura nu jau absolvējusi Medicīnas koledžu un strādā par ārsta palīgu netliekamās palīdzības dienestā. Viņasprāt, viņa tik daudz nebūtu sasniegusi, paliekot savā bioloģiskajā ģimenē. Tomēr Monta teic: “Es mīlu savus vecākus, esmu viņiem piedevusi.” … lasi visu rakstu šeit.
“Uzzinot diagnozi, meitas tēvs mūs pameta” – Evitas stāsts par dzīves līkločiem, audzinot meitu ar Dauna sindromu
Par to, ka meitai Nikijai ir Dauna sindroms, Evita uzzināja uzreiz pēc meitas dzimšanas. “Ārsti paziņoja diagnozi – viņu teiktajā jutu pārmetumu, ka meitiņa piedzimusi slima,” atceras Evita. Turpat slimnīcā jaunajai māmiņai vaicāts, vai jaundzimušo viņa atstās slimnīcā, vai tomēr pati audzinās. Evita ar kaunu atzīst, ka uz brīdi viņas prātā bija iezagusies doma par atteikšanos no meitas, taču sieviete pārvarēja mirklīgo šaubu ēnu un bailes un savu izvēli nav nožēlojusi ne reizes. … lasi visu rakstu šeit.
“Dzīvot uz ielas… nav pārāk labi.” Kāju zaudējušais Valdis pārdomās to, kā būtu, ja grupu dzīvokļu nebūtu
“Mana lielākā kļūme ir tā, ka nolaidu kāju līdz tādam kliņķim, ka nācās to ņemt nost,” teic 37 gadus vecais Valdis. Viņš dzīvo Kurzemē, grupu dzīvoklī, kas paredzēts cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, un augstu vērtē šo iespēju, jo savulaik par savām mājām ir saucis arī ielu. “Šeit dzīvo 8 cilvēki. Būtu labi, ja grupu dzīvokļi paliktu, citādi – kur mēs visi liksimies? … lasi visu rakstu šeit.
Bez vecāku gādības palikušo jauniešu dzīvesstāsti ir sirdi plosoši – sociālās darbinieces stāsts par bērnu ceļu uz labāku dzīvi
“Mani skumdina tas, kas notiek ar bērniem bāreņiem – bez vecāku gādības palikušiem bērniem. Katram no šiem jauniešiem ir savs dzīvesstāsts, kurš nereti ir bijis skarbs, emocionāli smags, un viņiem ir nācies agri kļūt pieaugušiem, kad citi viņu vienaudži vēl izdzīvo bezrūpīgu bērnību. Par to, ko viņi ir izjutuši, kādas ir viņu domas, sajūtas, runāt ir sāpīgi un grūti,” teic Ogres novada sociālā dienesta sociālais darbinieks Solvita Piebalga. … lasi visu rakstu šeit.
Vieta, kur satikt savējos un vienkārši būt! Oksanas stāsts par dzīvi ar diagnozi – garīga rakstura traucējumi
“Man šeit ļoti patīk. Ļoti,” saka 42 gadus vecā ādažniece Oksana Serebreņņikova, stāstot par Dienas atbalsta un rehabilitācijas centru “Ūdensroze” Ādažos. Sievietei ir garīga rakstura traucējumi, un pērn vasarā atklātais dienas centrs ir vieta, kur Oksana atradusi draugus un apgūst sirdij tīkamas prasmes. Skaista vieta, kur, kā viņa pati saka, vienkārši būt. … lasi visu rakstu šeit.
“Tādi kā mēs nekad nevarēšot iekļauties sabiedrībā” – Ilonas ceļš līdz mierpilnai dzīvei grupu dzīvoklī
Ilonas pirmās dzīves atmiņas ir saistītas ar bērnunamu. “Māti un tēvu neatceros – varbūt, ka nemaz neesmu viņus redzējusi,” stāsta Ilona. Aptuveni astoņu gadu vecumā Ilonu pieņēma audžuģimene no Aizputes. Nokļūšana īstā ģimenē kļuva par meitenes jaunās dzīves sākumu, taču priekpilno bērnību pārtrauca liktenīgs kritiens. … lasi visu rakstu šeit.
“Esmu tāds pats kā citi” – Kaspara pieredze
Kaspars ir 26 gadus vecs puisis, kuram, tāpat kā citiem vienaudžiem, patīk datorspēles un mūzika, tomēr pēc bērnībā pārciestas operācijas jaunietim ir neatgriezeniskas veselības problēmas un noteikta II grupas invaliditāte. “Aptuveni 12 gadu vecumā skolotāja ievēroja, ka man ir grūtības mācīties, tādēļ ieteica doties pie speciālistiem – tā arī atklājās problēmas un tika noteikta diagnoze,” atceras Kaspars. … lasi visu rakstu šeit.
“Mēs ar bērniem bijām pat manas meitas kāzās.” Stāsts par dzīvi ar bērniem, kas nošķirti no bioloģiskās ģimenes
“Mēs dzīvojam kā ģimene. Kopā svinam arī Ziemassvētkus, Jāņus, Lieldienas. Mēs ar bērniem visi bijām arī uz manas jaunākās meitas kāzām. Tas ir tas būtiskākais – zem šīs institūcijas – “SOS ģimenes” – jumta faktiski ir ģimene. Ar šiem bērniem kopā esmu jau vienpadsmito gadu,” stāsta “SOS mamma” Inga Kurme no Iecavas. … lasi visu rakstu šeit.
“Autisms nav ārstējams, un šī apziņa ir baisa” – mammas pārdomas, audzinot īpašo bērnu
Ievas (vārds mainīts) dēlam divu gadu vecumā tika diagnosticēts autisms. “Pie ārstiem vērsties mani mudināja novērojums, ka dēls attīstās lēnāk par vienaudžiem. Lasīju internetā, ka nevajag satraukties, bet tagad saprotu, ka patiesībā vajag gan,” atmiņās dalās sieviete. Ievu satrauca, ka dēls divu gadu vecumā patstāvīgi nestaigāja un nerunāja. Sākotnēji ārsti norādīja, ka bērna attīstība norit bez problēmām, taču sieviete bija pārliecināta, ka kaut kas nav kārtībā. “Kad uzzināju diagnozi, sapratu, ka tas nav nekas labs un nav arī nekas traģisks. Šo informāciju pieņēmu viegli, jo vienkārši nesapratu, kas tas ir,” skaidro Ieva, norādot, ka izmisums iestājās brīdī, kad internetā izlasīja, ko nozīmē autisms un ka tas nav ārstējams. … lasi visu rakstu šeit.
“Tu neproti audzināt bērnus!” – mamma atklāj sabiedrības pārmetumus vecākiem, kuru bērniem ir diagnoze
“Ir lietas, ko viņš nekad pats nevarēs izdarīt, piemēram, iepirkties. Taču ar internetu viņš prot labāk apieties nekā es,” par savu dēlu, kura diagnoze ir autiskā spektra traucējumi, stāsta mamma Brigita (vārds mainīts). Viņa gribētu, lai sabiedrība ir līdzcietīgāka pret cilvēkiem ar diagnozi un novērtē radīto iespēju viņiem saturīgi pavadīt laiku dienas centros. … lasi visu rakstu šeit.
“Kad izeju ar dēlu sabiedrībā, uz viņu joprojām skatās kā uz dinozauru.” Sociālā uzņēmuma vadītāja stāsta par īpašo bērnu vecāku grūtībām un iespējām
“Piedzimstot īpašajam bērnam, ģimenes divi lielākie izaicinājumi ir: kā noturēt ģimeni un kā sakārtot lietas, lai bērns varētu dzīvot mājas vidē arī tad, kad vecāku vairs nebūs,” stāsta Irēna Domniece, biedrības “Saules bērns” līdzdibinātāja un sociālā uzņēmuma “Iespēja izaugsmei” vadītāja. Viņa ir mamma 27 gadus vecam īpašajam bērnam un nu, liekot lietā savu pieredzi – gan kļūdas, gan sasniegumus –, spēj nodrošināt profesionālu atbalstu citām ģimenēm. … lasi visu rakstu šeit.
“Cerību māja” – Alises mājas
Jau divus gadus Alise dzīvo biedrības “Cerību spārni” sociālā atbalsta centrā “Cerību māja”, kas ir grupu mājas pakalpojums cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem (GRT). Līdz tam Alise dzīvoja kopā ar savu ģimeni. Tā kā vecāku dzīvesvieta ir pavisam tuvu, Alise tur brauc gana bieži, bet drīz saka: “Gribu mājās.” Ar to viņa domā “Cerību māju”, kur saņem biedrības sniegtos pakalpojumus, pateicoties deinstitucionalizācijas projekta (DI) īstenošanas sniegtajām iespējām Rīgas plānošanas reģionā. … lasi visu rakstu šeit.
Audžuģimeņu kustības mamma Drustos
Aida Vašile ir mamma saviem trim bērniem un gadu gaitā kopumā arī 15 audžubērniem, kas viņu sauc par Omīti. Tagad arī viņas trim bērniem ir audžuģimenes, un arī šie bērni, tāpat kā mazbērni, viņu sauc par Omīti. Turklāt pēc Aidas piemēra Drustos izveidojusies audžuģimeņu kustība, kas ir sabiedrībā balstīts pakalpojumus, kurš daudziem bērniem, kas palikuši bez savu vecāku gādības, sniedz iespēju augt ģimenē. … lasi visu rakstu šeit.
Renāra un Ilonas lielās uzvaras
Renārs pēc sarežģītām dzemdībām piedzīvojis skarbus pārbaudījumus veselības dēļ. Epilepsijas lēkmes nebeigsies. Bet viņš saņēmis daudz mīlestības un iespējamo atbalstu no speciālistiem, lai varētu darboties savu spēju maksimuma robežās. Pirms 18 gadu vecuma Renārs ir pabeidzis 9. klasi Daugavpils 1. speciālajā skolā, bez ratiņkrēsla spēj noiet gandrīz puskilometru, ar tuviniekiem sazinās, izmantojot viedtālruni. No viņa staro labestība, prieks un ieinteresētība. … lasi visu rakstu šeit.
Ārijas gandrīz patstāvīgā dzīve
Ārija Dīriņa dzīvo vienā no Saldus novadā nesen iekārtotajiem grupu dzīvokļiem cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem (GRT) un trīs reizes nedēļā dodas uz specializētajām darbnīcām Saldū, kur darbojas visu dienu. Gribētu vairāk izklaižu. Gribētu strādāt par naktssardzi. Gribētu, lai viņas dzīvē daudz kas būtu noticis citādi. … lasi visu rakstu šeit.
Natašas jaunā dzīve grupu dzīvoklī Preiļos
Nataša Samarina ar meitu Irinu dzimtajā pilsētā Preiļos beidzot dzīvo apstākļos, kurus daudzi pieraduši uzskatīt par normu. Ir ērtības, drošība. Bet galvenais – blakus ir cilvēki, kam var uzticēties. Nataša apzinās, ka viņai ir garīga raksturai traucējumi, dažreiz nepieciešama palīdzība, taču viņa ir pieradusi tikt galā ar grūtībām, pati pieņemt lēmumus par savu dzīvi un smagi strādāt. Tāpēc deinstitucionalizācijas projekta (DI) Latgalē īstenošanas gaitā saņemtais grupu dzīvoklis Līčos viņai šķiet kā dāvana. … lasi visu rakstu šeit.
Audžuģimenē humora izjūta palīdz
Ilona un Juris Raginski Cērē jau izaudzinājuši prāvu pulciņu bērnu, bet pirms pāris gadiem pieņēma vēl trīs mazus audžubērnus. Kuri ir pašu bērni, kuri – audžubērni, kuri – mazbērni, kuri – kaimiņu bērni, to viņu mājās ciemiņš no malas var saprast tikai pēc lielas šķirošanas. Visi bērni kopā, visi sporto, peldas, strādā dārzā. Vienkārši dzīvo. … lasi visu rakstu šeit.
Ilzes pagaidu mājas Elejā
Ilze ir dzīvojusi gan ģimenē, gan bērnunamā, gan audžuģimenē, pabijusi vairākos krīzes centros. Viņa vairs nevēlas satuvināties ar kādiem audžuvecākiem, tāpēc pusgadu pirms savas pilngadības izlēma, ka padzīvos ģimeniskai videi pietuvinātā mājoklī, kur kopā atrodas ne vairāk kā astoņi dažādu vecumu bērni. Šādu pakalpojumu Zemgales plānošanas reģionā deinstitucionalizācijas (DI) projektā “Atver sirdi Zemgalē” sniedz Kalnciemā dzīvoklī un Elejā atsevišķā mājā. … lasi visu rakstu šeit.
Ginters lasa, spēlē bungas un pazūd kokos
Ginters savās mājās Cēsu novada Vaives pagastā aug samīļots un pieskatīts 24/7. Kopš viņam noteica Dauna sindromu, tā ir bijis visu laiku, jo Ginters ir aktīvs un spēcīgs puika. Visu mīlulītis, kuram paveicās ar bērnudārzu Jāņmuižā. Vai arī – Jāņmuižas bērnudārza apmeklētājiem reiz paveicās ar Ginteru. Apkārtējo pieņemošā attieksme ir palīdzējusi Ginteram, un kaut ko par cilvēcību un vērtībām viņš iemāca katram, ko satiek. … lasi visu rakstu šeit.
Ketlīna mācās patstāvību
Ketlīna ar vecākiem dzīvo Ventspilī, un viņas mamma Jekaterina nezina, kā tiktu galā, ja tepat blakus mājām nedarbotos atbalsta centrs ģimenēm un bērniem ar īpašām vajadzībām “Cimdiņš”. Pateicoties vecāku ieinteresētībai, neatlaidībai un nodarbībām “Cimdiņā”, Ketlīna spēj gan pati pārvietoties pa pilsētu, gan sekmīgi mācīties, gan tikt galā ar mājdzīvniekiem un jāšanas nodarbībām. … lasi visu rakstu šeit.
Lelde mācās rokdarbus un dārza darbus
Pavasarī Lubānā atvērts dienas aprūpes centrs pilngadīgiem cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem (GRT) “Eglāji”. Tagad daudzi pieaugušie, kas agrāk dzīvojuši gandrīz neredzami, iznākuši no mājām un regulāri dodas uz dienas centru. Starp viņiem ir arī Lelde Akmene, kuru gan līdz šim vecāki spējuši izvadāt uz nodarbībām Madonā. … lasi visu rakstu šeit.
Inga un Ingus gatavojas patstāvīgai dzīvei
Inga un Ingus Ūdri tagad ir precēts pāris. Abi pamazām gatavojas patstāvīgai dzīvei. Saskatījušies sociālās aprūpes centrā, pirms gada vienlaikus pārcēlušies uz grupu dzīvokli cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem (GRT), kurš atvērts daudzfunkcionālā sociālo pakalpojumu centrā (DSPC) “Laipa” Kalnciemā. Abi strādā vietējā sociālajā uzņēmumā, tiek galā ar sadzīvi, veic maksājumus, un rēķina, ka sakrāt naudu savai dzīvesvietai nebūs vienkārši. … lasi visu rakstu šeit.
Denisa jaunās mājas Bērziņu ģimenē
Larisa un Normunds Bērziņi dzīvo Stendē. Par audžuvecākiem viņi kļuva, kad bija izaudzinājuši savus bērnus. Abu vērtību sistēmā svarīgākais ir dot mīlestību arī tiem bērniem, kas palikuši bez savu vecāku gādības. Larisa kā mentore piedalās audžuvecāku apmācībās. Viņa labi zina, ko nozīmē būt par audžumammu arī bērnam ar funkcionāliem traucējumiem. … lasi visu rakstu šeit.
Keita mācās runāt otro reizi
Tas, kas notika ar Keitu pēc triju gadu vecuma, šķiet prātam neaptverami. Viņa aizmirsa visu, ko mācēja. Pateicoties mammas un tēta izturībai, Siguldā bāzētās biedrības “Cerību spārni” aktīvajai darbībai, apkārtējo atbalstam un deinstitucionalizācijas projekta (DI) īstenošanas Rīgas plānošanas reģionā sniegtajām iespējām, pēdējos gadus meitenes attīstība notiek gandrīz no sākuma. … lasi visu rakstu šeit.
Zarina un citi Lilitas bērni Kraujā
Viņi dzīvo kopā, it kā būtu viena ģimene. Astoņi dažādu vecumu bērni no vairākām ģimenēm, kuri palikuši bez savu vecāku gādības. Brāļi dzīvo kopā vienā istabā, citi – pa vienam. Dzīvoklis ir plašs, un visiem tā iemītniekiem ir, gan kur palikt vienatnē ar sevi, gan sanākt kopā. Zarina stāsta, ka te viņai ir vislabāk un nekur citur viņa vairs nevēlas dzīvot, kamēr sasniegs 18 gadu vecumu. … lasi visu rakstu šeit.
Elīnas nepārtrauktā cīņa par veselību
Elīnai katru dienu jālieto zāles un dažas stundas jāvingrina ķermenis. Vēlams – kopā ar fizioterapeitu. Latvijā ir daudzas mazas pilsētas, kur nav pieejami speciālisti, kuru pakalpojumi ikdienā vajadzīgi bērniem un pieaugušajiem ar funkcionāliem traucējumiem. Viesītē nebija pieejams pat fizioterapeits. Meitas slimība Elīnas mammai Allai Beļinskai deva izpratni, kādi pakalpojumi cilvēkiem ir nepieciešami tuvāk dzīvesvietai. Tagad, īstenojot Zemgales plānošanas reģiona deinstitucionalizācijas projektu (DI) “Atver sirdi Zemgalē” un citus projektus, Elīna un citi bērni ar funkcionāliem traucējumiem Viesītē saņem vairāku speciālistu palīdzību. … lasi visu rakstu šeit.
Saskati cilvēku, nevis diagnozi
2021. gada kampaņas “Cilvēks, nevis diagnoze” video redzamie cilvēki dzīvo mūsu vidū iespējami patstāvīgu dzīvi, saņem atbalstu un tiek galā ar ikdienu. Jā, viņiem ir garīga rakstura traucējumi. Un viņi dzīvo starp mums, nevis institūcijās. Arvīds, Iluta un Pēteris piedalās sabiedrības dzīvē un vēlas darīt to, kas viņiem vislabāk patīk un padodas.
NOZĪME IR TIKAI TAM, KAS MĒS ESAM!
Kampaņas “Cilvēks, nevis diagnoze”atklāšanas pasākums
Uzzini, kas notika kampaņas Cilvēks, nevis diagnoze” atklāšanas pasākumā šeit.
SATIKŠANĀS VISOS LATVIJAS REĢIONOS
Satikšanās Kalnciemā
Zemgales plānošanas reģiona deinstitucionalizācijas projekta “Atver sirdi Zemgalē” zibakcija notika Kalnciemā, pie daudzfunkcionālā sociālo pakalpojumu centra “LAIPA”. Pasākums sākās ar to, ka visi sastājās aplī, lai iepazītos un cits citam uzticētu savu šīs vasaras vai dzīves iedvesmojošāko faktu. Sekoja īsas uzrunas, kas pārauga par sadziedāšanos mūziķu vadībā. Pasākuma noslēgumā kā apliecinājums tālākai pārliecinošai centra izaugsmei tika iestādīti košumkrūmi.
Satikšanās Nīkrācē
Kurzemes plānošanas reģiona deinstitucionalizācijas projekta “Kurzeme visiem” pasākums notika Nīkrāces pagasta Dzeldas ciemā, dienas aprūpes centra teritorijā. Smaidīgi bija visi klātesošie, stundas garumā stāvot cits citam līdzās darbīgā dzīvā ķēdē, lai kopīgiem spēkiem nogādātu šķūnī veselu autokravu malkas. Tā bija īpaša pieredze un apliecinājums tam, ka kopīga darbošanās palīdz otrā cilvēkā vispirms ieraudzīt viņa personību, nevis citādo un atšķirīgo.
Satikšanās Preiļos
Latgales plānošanas reģiona deinstitucionalizācijas projekta pasākums notika pie Preiļu Labklājības pārvaldes dienas aprūpes centra. Pasākums sākās ar iepazīšanos, sastājoties aplī. Tika arī kopīgi padziedāts. Kopīgā vingrošanas nodarbība vienoja visus. Pasākuma noslēgumā dienas aprūpes centra priekšā tika iestādīta ābele.
Satikšanās Salaspilī
Rīgas plānošanas reģiona deinstitucionalizācijas projekta pasākums notika Salaspils novada Sociālā dienesta Sociālo pakalpojumu centrā. Viesi un centra klienti kopā paguva gan pasportot, gan padejot. Pasākuma gaitā tika atklātas arī Salaspils novada Sociālā dienesta Sociālo pakalpojumu centra grupu dzīvokļu un pakalpojuma “Atelpas brīdis” telpas.
Satikšanās Valkā
Valkā kampaņas “Cilvēks, nevis diagnoze”* Vidzemes plānošanas reģiona deinstitucionalizācijas projekta “Vidzeme iekļauj” pasākums bija rožu dobes ierīkošana. Pirms tam tika atklāts dienas aprūpes centrs “Valka” un grupu dzīvokļu māja. Rozes tagad krāšņi ziedēs visās krāsās, apliecinot, ka dažādībā ir spēks un skaistums.
