Denisa jaunās mājas Bērziņu ģimenē

Larisa un Normunds Bērziņi dzīvo Stendē. Par audžuvecākiem viņi kļuva, kad bija izaudzinājuši savus bērnus. Abu vērtību sistēmā svarīgākais ir dot mīlestību arī tiem bērniem, kas palikuši bez savu vecāku gādības. Larisa kā mentore piedalās audžuvecāku apmācībās. Viņa labi zina, ko nozīmē būt par audžumammu arī bērnam ar funkcionāliem traucējumiem.

Audžuvecākiem acīs dzirksteles

Kad ciemojamies pie Bērziņu ģimenes viņu dārza lapenē, ir Normunda dzimšanas diena. Tiekam pieņemti kā savējie. Runājam atklāti, neslēpjoties aiz vārdiem, arī meitenes iesaistās sarunā. Brīžiem viņas spēlējas ar Denisu, tad pasniedz gardumus. Larisa ar Normundu saskatās un pasmaida. Bet Deniss smaida visu laiku. “Mums ir paziņas, par kuriem, dodoties uz kādu vasaras nometni, sākumā nodomājām: “Dīvaini cilvēki. Kāpēc tādā vecumā nedzīvot sev, kāpēc jākļūst par audžuģimeni?” Bet nometnes pasākumos, kad viņi kaut ko darīja kopā ar mazajiem audžubērniem, pamanījām tādas dzirkstelītes acīs, kas pat raisīja skaudību.

Mums abiem raksturīga vēlme par kādu parūpēties. Ar vīru šad tad kādu bezpajumtnieciņu pabarojām, nomazgājām. Mēs ar Normundu esam kopā 13 gadus. Kad apprecējāmies, mājās vēl auga mani trīs dēli. Mums kopā bija labi lielā ģimenē.

Kristiešu sadraudzībā iepazināmies ar audžuģimeni, kas mūs uzaicināja 1. janvārī doties uz krīžu centru paspēlēties ar bērniņiem. Tur ievērojām Samantu un Keitu. Sākām pakāpeniski satuvināties, taču mums vēl nebija audžuģimenes statusa. Meitenēm stāstījām, ka jāiztur kāds laiks, tad būsim kopā. Vasarā uzņēmām abas meitiņas kā viesģimene, vēl pie mums bija mana vecākā dēla meitiņa Madara. Tad mums kļuva skaidrs, ka mēs to varam un vēlamies – vēl audzināt bērniņus. Tajā vasarā kopā ar mazajiem piedzīvojām daudz vairāk – visur bija jābrauc, Kuldīgā rumbā jālec, pa Tarzāna taku jārāpjas. 1. septembrī mums jau bija audžuģimenes statuss, un meitenes šeit sāka iet skolā,” stāsta Larisa Bērziņa.

Audžuģimenes loma

“Ne visi apkārtējie akceptēja mūsu lēmumu. Daudzi nezina, kas ir audžuģimene, un tas viņus biedē. Bet bailes rada dusmas. Nezināšanas dēļ daļā sabiedrības veidojas uzskats: “Tā audžumamma kā dzeguze – vienu bērnu audzināja, atdeva prom, tagad nākamo paņem.” Audžuģimene ir sabiedrībā balstīts pakalpojums, un tā sniedzēji sagatavo bērnus atgriešanai bioloģiskajā ģimenē vai adopcijai. Tā patiesībā ir kā rehabilitācijas vieta bērniem, kamēr īstā mamma un tētis, kam bijis kāds kritiens, kāds smags dzīves posms, sakārto savu dzīvi. Tikmēr audžuvecāki palīdz šiem bērniem: samīļo, aprūpē, apmāca, saģērbj, varbūt uzbaro, aizved pie zobārsta…

Normāli būtu, ja arī tie vecāki, kuriem uz laiku jāaizceļo vai ir kādas veselības problēmas, kas neļauj parūpēties par bērniem, varētu viņus uz laiku ievietot audžuģimenē. Tiklīdz vecāki izveseļojušies, bērni atgriežas savā ģimenē. Mēs patiesībā neesam pareizi audžuvecāki, jo mūsu meitiņas izaugušas pie mums, nu jau ir lielas,” stāsta Larisa.

“Nav tā, ka meitiņas pieņēmām un viņas pēkšņi kļuva laimīgas, ka tagad ir atradušas ģimeni. Viņām ienākšana citā ģimenē, tāpat kā citiem bērniem, kas palikuši bez savu vecāku gādības, bija kārtējā trauma. Lēnām un pacietīgi kļuvām par ģimeni.

Tagad meitas baidās pieaugt. Lai viņām dotu kādu drošības garantiju, oficiālu saikni uz mūžu, kā arī, pieaugušas būdamas, viņas varētu droši braukt pie mums, esam kļuvuši par viņu krustvecākiem.

Svarīgākais ir mīlestība… šis tik bieži lietotais vārds. To bērni mācās no mums. Viņi redz, ka es mīlu savu sievu, piedzīvo, ka mīlu viņus. Mūsu audžubērni nebija redzējuši mīlestību, sevišķi Deniss,” stāsta Normunds Bērziņš.

 

Dalīties mīlestībā. Deniss

“Mēs ģimenē mācām tā: ja tev ir kaut kas, ko dot, dalies! Bijām devuši meitiņām ļoti daudz, un no viņām nāca ideja, ka mums ģimenē vajag vēl kādu, ar ko viņas varētu dalīties mīlestībā. Sākām runāt, ka varētu pieņemt mazu puisīti. Piezvanīja Ilze Dzene no Kapseļu ielas bērnunama un aicināja uz pasākumu, kurā pēc bērnudārza izlaiduma varētu iepazīties ar bērniem. Mēs nezinājām, kādi bērni ir šajā bērnunamā. Kad iegājām pagalmā, gribējām braukt prom, taču bija neērti. Piegāju pie audzinātājām un vaicāju, vai te visiem bērniem ir tik smagi funkcionāli traucējumi. Viņa atbildēja, ka tūlīt no bērnudārza izlaiduma atnāks tie, kas spēj staigāt. Viņi nāca klupdami krizdami, arī Denisiņš.

Viņš bija tāds amizants, sāku puiku vērot, bet Normunds mudināja, ka nu gan brauksim. Biju lūgusies, lai Dievs mums dod tādus bērnus, kam mēs būtu vislabākie. Pienāca Deniss un rādīja mums savu dāvanu. Viņš nerunāja, tikai kaut kādas zilbes. Mēs daudz esam redzējuši, mums ir pieredze ar dažādiem veselības traucējumiem. Manam dēlam ir cerebrālā trieka, bet viņš ir pabeidzis universitāti. Esmu strādājusi Veģos. Normunda meitai ir veselības problēmas. Bet tobrīd mums gribējās ātrāk tikt uz mašīnu,” skaidro Larisa.

“Mēs vienkārši nebijām gatavi tam, ko ieraudzījām. Beidzot kursus, bijām ierakstījuši, ka esam gatavi pieņemt bērnus arī ar īpašām vajadzībām, citu tautību bērnus. Pēc mācībām bijām tādā eiforijā, ka šķita – esam gatavi uz visu,” atzīst Normunds.

“Mēs Rīgā sākām maldīties, navigācija mūs veda turp un atpakaļ. Apstājāmies. Denisiņš paliks tur, un mēs laimīgi brauksim mājās? Viņš taču pienāca mums klāt! Vairs nerunājām, braucām atpakaļ. To atceroties, man vēl tagad kamols kaklā. Bija sajūta, ka kaut ko nokavēsim. Piebraucām, un uzreiz teicu: “Mēs viņu ņemam, viņš ir mūsu.” Bet mums stāstīja, ka atbrauks cita ģimene, kas jau pieteikusies, vēl sauca, kādas Denisiņam ir diagnozes. Atbildēju, ka man vienalga. Viņš staigā, ar pārējo tiksim galā. Pienāca diena, kad mums zvanīja: “Jūsu Deniss jūs gaida!” Tie, kas brauca viņu iepazīt, pat nesatikās ar Denisu, jo paskatījās dokumentos, ka diagnožu vairāk nekā papīra,” atceras Larisa.

Denisa gaitas

“Deniss bija autiņbiksītēs, kliboja, nerunāja. Bet viņam bija jāsāk skolas gaitas. Zvanīju uz centru “Brīnumiņš” Talsos un vaicāju, vai varēsim ar Denisu doties pie speciālistiem. Zvanīju Stendes skolas direktoram, saucu diagnozes un piebildu, ka Denisu nekur citur nedosim, viņš augs mūsu ģimenē. Direktors piekrita pieņemt viņu parastajā skolā. Ja es toreiz būtu vairāk iedziļinājusies, būtu vēl vienu gadu palaidusi bērnudārzā. Skolā nebija viegli, jo Deniss sākumā neko nesaprata.

Šobrīd ceram, ka viņš saprot, ko nozīmē šie vārdi: tētis un mamma. Dēliņš ir pabeidzis trešo klasi. Viņš nebūs deputāts, nebūs prezidents, bet viņš būs labs cilvēks. Deniss ir iemācījies peldēt, braukt ar riteni. Viņam ļoti patīk sportot, bet vispirms bija vajadzīgas dažas operācijas. Esam braukuši uz Nacionālo rehabilitācijas centru “Vaivari”. Pēc tam mums bija diskusijas ar speciālistiem, vai dēliņam jāmācās speciālajā skolā. Bet Stendes skolā Denisa klase viņu ir pieņēmusi, skolotāja ļoti pretimnākoša, dēliņam ir asistents un speciālais pedagogs, kas ar viņu auklējas, pieejams logopēds. Deniss savu spēju robežās tiek galā, uz skolu jau iet patstāvīgi. Visi Stendē viņu pazīst, zvana un stāsta, ka Deniss tagad iet mājās no skolas, lai sagaidām. Denisiņam arī nevajag par daudz palīdzēt. Viņam ir grūti nokāpt pa trepēm, ķeras klāt, bet mēs neļaujam. Kad tiešām vajadzīga palīdzība, liels atbalsts ir mana dēla sieva. Vedekliņai pašai ir mazi bērniņi, bet Denisu viņa ir pieņēmusi kā savējo,” stāsta Larisa.

“Ir tāds uzskats: lai cilvēks labi dzīvotu, viņam ir vajadzīgi vismaz astoņi apskāvieni dienā. Es tos mierīgi varu savākt. Zinu, ka atbraukšu mājās un visi skries pretim – kurš pirmais tiks samīļoties. Man nekad nav bijis tā, kā ir šobrīd, – ļoti gribas uz mājām, gribas kopā visu piedzīvot un izbaudīt,” atzīst Normunds.

“Kad man kāds jautā, vai, manuprāt, viņi varētu būt audžuvecāki, parasti atbildu: “Ja jūs gribat zināt, kādi esat īstenībā, uzņemiet bērnus kaut uz mēnesi kā viesģimene! Šis mēnesis parādīs visus skeletus skapī. Kad jāpieņem bērni, kas nav bioloģiskās atvases, parādās cilvēka īstā daba. Un tad jau paši zināsiet, vai varat kļūt par audžuģimeni,” piebilst Larisa.

Deniss. Puika blondiem matiem un brillēs

Denisu interesē viss, kas notiek.

Deniss ar leikanu laista augus siltumnīcā. Fonā mamma ar māsu

Kopā jautrāk.

Denisa māte un tēvs stāv un skatās viens uz otru

Larisa un Normunds ir kopā jau 13 gadus.

Deniss ar ģimeni pļavā

Ar dzimšanas dienas sveicieniem Normundam pievienojas arī viņa mamma.

Deniss spēlējas smilškastē

Denisam dārzā patīk labāk nekā dzīvoklī.

Denisa divas māsas

Samanta un Keita turas kopā.

Sieviete smaida

Larisa zina, ko nozīmē būt audžumammai.

Deniss sēž kopā ar tēvu

Normunds vienmēr grib nākt mājās, kur sieva un bērni viņu samīļos.

 

*Publikācija tapusi informatīvās kampaņas par sabiedrības attieksmes maiņu pret cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un bērniem, kas palikuši bez ģimeniskas aprūpes, gaitā. Kampaņas pasūtītājs ir LR Labklājības ministrija ERAF finansētā deinstitucionalizācijas projekta ietvaros.

 

Atpakaļ uz sadaļu: Cilvēki starp mums