Ārijas gandrīz patstāvīgā dzīve

Ārija Dīriņa dzīvo vienā no Saldus novadā nesen iekārtotajiem grupu dzīvokļiem cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem (GRT) un trīs reizes nedēļā dodas uz specializētajām darbnīcām Saldū, kur darbojas visu dienu. Gribētu vairāk izklaižu. Gribētu strādāt par naktssardzi. Gribētu, lai viņas dzīvē daudz kas būtu noticis citādi.

 

Par pašcieņu un patstāvību

Ārijas Dīriņas pašcieņa, enerģiskums un sava veida ekstravagance uzreiz piesaista uzmanību. Tiklīdz pirmo reizi sastopamies nesen atvērtajās Saldus specializētajās kokapstrādes un tekstilapstrādes darbnīcās cilvēkiem ar GRT, kas atrodas vienā ēkā ar daudzfunkcionālo rehabilitācijas centru bērniem ar funkcionāliem traucējumiem “Jumis”, kļūst skaidrs, ka šobrīd Ārija spēj par sevi pastāvēt. Uz nodarbībām kopš gada sākuma viņa no savas jaunās mājvietas – grupu dzīvokļa cilvēkiem ar GRT Ezerē – dodas trīs reizes nedēļā un tiek galā gan ar braucieniem, gan sadzīvi, gan pašvaldības piešķirtā mazdārziņa apkopšanu. Ārija ir pastāvīga Ezeres bibliotēkas apmeklētāja un to vien gaida, kad atsāksies balles un citas izklaides.

Tik labi neklājās aptuveni pirms septiņiem gadiem, kad pēc dzīvesbiedra zaudējuma Ārijas veselība pagalam sašķobījās. Viņa nevarēja pat paiet, nespēja ne pārtiku sev sagādāt, ne malku sanest. Nīgrandes sociālais dienests piedāvāja viņai pārcelties uz sociālo dzīvojamo māju “Rūķīši” Lutriņu pagastā. Kopš tā laika Saldus novada cilvēku, kas nonākuši grūtībās, labais gariņš – sociālās dzīvojamās mājas un grupu dzīvokļu vadītāja sociālā darbiniece Gunta Āboliņa – tur rūpi par Āriju, kura joprojām pārvietojas ar kruķu palīdzību, bet nu jau tiek visur, kur vēlas. Ziemā no veikala vai autobusa rāpus nākusi uz jaunajām mājām, lai nevienam nav jālūdz palīdzība. Ārija vēlas pati ar visu tikt galā, jo tagad kopā ar dzīvokļa biedrēm dzīvo deinstitucionalizācijas projekta “Kurzeme visiem” gaitā ierīkotā pašvaldības grupu dzīvoklī cilvēkiem ar GRT, kurā pastāvīgi uz vietas nav atbalsta personāla. Grupu dzīvokļa vadītāja Gunta un sociālā darbiniece Ligita Baumeistare gan vienmēr ir sazvanāmas un bauda Ārijas pilnīgu uzticību.

 

Savā dzīvē

“Es gribu dzīvot tikai atsevišķi. Pirms tam “Rūķīšos” man arī bija sava istaba. Bet te ir labāk, jo Ezerē ir ambulance, aptieka, veikals, pasts un bibliotēka. Cik tieku, braucu uz Saldus specializētajām darbnīcām, kur man patīk adīt un izšūt. Te arī ir smukāks dzīvoklis, bet man svarīgākais ir, lai varu aiz sevis aizvērt un aizslēgt istabas durvis. Es ar visiem runājos, bet negribu sadraudzēties. Kad vairāk sāku ar kādu draudzēties, sanāk strīdi. Pie manis dažreiz ciemos atbrauc brālis no Tukuma rajona. Tepat netālu dzīvo sieviete, kuru jau agrāk pazinu, bet es viņu ciemos neaicinu.

Es ar visu tieku galā. Ja kaut kur eju, piezvanu un pasaku to Ligitai. Gribētu strādāt par naktssardzi, jo tāpat naktīs maz guļu, bet tad man vajag lielu suni, kuru te nevar turēt. Tā kā darbu man grūti atrast, vakaros skatos filmas vai lasu grāmatas. Eju uz bibliotēku, ņemu kriminālromānus. Vēl patīk smaga literatūra, piemēram, par Salaspils nāves nometni. Pēc tam nevaru aizmigt,” stāsta Ārija.

Bibliotekāre Agrita Pilibaite Āriju jau pieņēmusi kā pastāvīgo apmeklētāju. “Ārija ir prasīga kliente. Viņa bijusi aktīva apmeklētāja arī Lutriņu bibliotēkā, un tas nozīmē, ka cilvēks visu mūžu ir lasījis. Ārija zina, ko vēlas, nāk bieži. Bibliotēka bija atvērta visu pandēmijas laiku. Pirms Ezeres grupu dzīvokļos ienāca cilvēki ar GRT, par to vietējie runāja gan, bet nevienam īsti nebija skaidrs, kā tas būs. Domāju, ka Ezerē vietējo iedzīvotāju attieksme ir pieņemoša. Mums šobrīd ir tukši dzīvokļi, tāpēc no Saldus pārceļas dzīvot arī daudzbērnu ģimenes, kuras izliktas no saviem mājokļiem. Svešinieku ir tik daudz, ka nepamani, vai kādam ir īpašas vajadzības. Es priecājos par katru lasītāju, par katru iedzīvotāju, jo galvenais, lai Ezerē ir cilvēki, nevis tukši mājokļi,” atzīst bibliotekāre Agrita Pilibaite.

 

Atbalsts patstāvīgai dzīvei

“Tā kā Ārijai ir atkarības, kādu laiku nesapratu, ka pieņemt lēmumus par savu dzīvi viņai traucē arī vēl citas veselības problēmas. “Rūķīšos” dzīvojām kā viena liela ģimene, tur nekas nevarēja notikt tā, lai citi nepamanītu. Nopirkto alkoholu vienkārši izlējām izlietnē. Kad Ārija pieņēma, ka te alkoholu lietot nedrīkst, pamanīju, ka viņai būtu jādodas pie psihiatra. Sanāca tā, ka Ārijai garīgus traucējumus noteica tikai pēc 50 gadu vecuma, jo pirms tam neviens par to nebija aizdomājies. Iespējams, ka tie ir bijuši jau no bērnības,” stāsta Gunta Āboliņa.

Ārija pabeigusi skolu, strādājusi lauku brigādē, tad nonākusi Nīgrandē, kur izveidojušās partnerattiecības. Vai mazums tādu stāstu, kad apkārtējie pieņem – nu tāda tā Ārija ir, ko tur daudz! Ja viņa būtu saņēmusi adekvātu veselības stāvokļa izvērtējumu, medicīnisko palīdzību un atbalstu bērnībā vai jaunībā, varbūt dzīve būtu iegrozījusies pavisam citādi.

“No punkta A uz punktu B Ārija aizbrauc pati, nopērk zāles, prot saplānot savu budžetu, sakrājusi pat televizoram. Grupu dzīvokļu iemītniekiem pašiem jāmaksā rēķini, kas ne visiem ir viegli saprotams. Ārijai jālieto daži medikamenti, ko viņa tiešām dara. Šo iemeslu dēļ Ārija tika izvēlēta kā pretendente uz pašvaldības jauno grupu dzīvokli Ezerē, kas darbojas bez diennakts atbalsta. Viņa ar visu tiek galā, tikai tā brīvības sajūta, ka neviens tik ļoti vairs nepieskata, atkal ļāvusi kājai paslīdēt. Par to mums ir garas pārrunas, jo grupu dzīvoklī ir gan patstāvīga dzīve, gan arī noteikumi,” skaidro Gunta.

 

Balles, pucēšanās un pieņemšana

Par bērnību, savu ģimeni Ārija nerunā, uzreiz asaras acīs. Tāpat nerunā par dzīves posmu, kad zaudējusi dzīvesbiedru. Bet viņas acis iemirdzas, kad pajautāju, kas ir vislabākās lietas dzīvē. Balles un pucēšanās! “Man ir rotaslietu šūplāde, kur tikai tēva un mātes trūkst. Vislabākā balle bija Novadniekos, kur Ainārs Bumbieris uzstājās, – es dancoju, un viņš dziedāja,” Ārija stāsta ar aizrautību. Ballēm Ārijai vienmēr nauda bijusi sakrāta, “Rūķīšu” iemītniekiem kopā ar Lutriņu pagasta pensionāriem tās rīkoja bieži.

“Kruķi Āriju nekad nav atturējuši no dejošanas un rotaļās iešanas. Pulciņos, sporta pasākumos, ballēs, ekskursijās Ārija piedalījās vienmēr un visur tika pieņemta, jo viņa jau mums ir spoža personība, prot sevi pasniegt. Galvenais – viņai ir vēlēšanās darboties. Man bija grūti viņu izstumt no ierastās drošās vides uz patstāvīgāku dzīvi Ezerē, bet nu jau ir pagājis vairāk nekā pusgads un viņa ir iejutusies. Ceru, ka arī turpmāk Ārijai klāsies labi,” piebilst Gunta Āboliņa.

Kundze gados istabā, sēž un ada

Ārijas rokas ar adīkli tuvplānā

No rokdarbiem Ārijai vislabāk patīk adīšana. Saldus specializētajās darbnīcās cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem.

Divas kundzes sēž pie galda un apspriežas

Ar amatu meistari Lindu Kislinu abas saprotas labi.

Ārija, kundze gados, sēž istabā ar ierāmētu izšuvumu, taruņu, rkās

Izšuvumi arī ir Ārijas sirdslieta. Galvenais, lai spoži.

Divas kundzes uz balkona laista ziedus

Kopā ar grupu dzīvokļa vadītāju Guntu Āboliņu var paveikt visu.

Divas kundzes pie galda runājas

Kad dzīve nav tik izdevusies, kā gribētos, par dažām tēmām gribas paklusēt.

Skapīša durvis ar uzlīmi "Ārija"

Sava teritorija.

Ārija, kundze gados, saposusies stāv pie spoguļa

Ārija, kundze gados, sēž uz gultas un domīgi skatās. Blakus piesliets spieķītis

Katram cilvēkam vajag vietu, kur pabūt ar sevi.

Bižutērija, krūzīte ar Ārijas portretu, dekoratīva svece, viss uz galda virsmas tuvplānā

Savas lietas.

Ārijas seja tuvplānā. Fonā pilni bibliotēkas grāmatu plaukti

Ārija ir kaislīga grāmatu lasītāja.

Ārija biliotēkā stāv un sarunājas ar bibliotekāri

Ārija ar bibliotekāri bibliotēkā pozē kamerai

Ezeres bibliotekāre Agrita Pilibaite zina, ka Ārija ir prasīga kliente.

Stilizēts, izplūdis foto ar Āriju fokusā

Tuvus draugus Ārija negrib. Nevienu negrib laist tuvu klāt, tikai sociālās darbinieces bauda viņas uzticēšanos.

 

*Publikācija tapusi informatīvās kampaņas par sabiedrības attieksmes maiņu pret cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un bērniem, kas palikuši bez ģimeniskas aprūpes, gaitā. Kampaņas pasūtītājs ir LR Labklājības ministrija ESF finansētā deinstitucionalizācijas projekta ietvaros.

Atpakaļ uz sadaļu: “Cilvēki starp mums