“Cerību māja” – Alises mājas
Jau divus gadus Alise dzīvo biedrības “Cerību spārni” sociālā atbalsta centrā “Cerību māja”, kas ir grupu mājas pakalpojums cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem (GRT). Līdz tam Alise dzīvoja kopā ar savu ģimeni. Tā kā vecāku dzīvesvieta ir pavisam tuvu, Alise tur brauc gana bieži, bet drīz saka: “Gribu mājās.” Ar to viņa domā “Cerību māju”, kur saņem biedrības sniegtos pakalpojumus, pateicoties deinstitucionalizācijas projekta (DI) īstenošanas sniegtajām iespējām Rīgas plānošanas reģionā.
Grupu mājā un dienas aprūpes centrā
Lai saprastu, kā darbojas biedrības “Cerību spārni” pakalpojumi, jāpaciemojas vismaz trijās vietās: dienas aprūpes centrā, grupu mājā un sociālajā uzņēmumā, kas atrodas blakus un kur iekārtots arī labdarības veikals. Alises dzīve saistīta ar visām trim vietām, jo viņa dzīvo grupu mājā, darbadienas pavada dienas aprūpes centrā, bet specializētajās darbnīcās viņas radītos darbus var atrast veikalā “Visi var!”.
“Alisei grupu mājā ir labi. Pēc laika, ko pavada ģimenē, viņa ļoti labprāt dodas atpakaļ uz “Cerību māju”. Te viss ir centrēts uz mājas iemītniekiem. Mūsu mājās katram ir savi darbi, bet vienlaikus kādam jābūt kopā ar Alisi.
Līdz pirmajai satraucošajai veselības krīzei Alise vienmēr bija ģimenē. Bet tad 14 gadu vecumā viņa uz laiku nonāca psihiatriskajā slimnīcā. Par laimi, šo krīzi izdevās novērst un Alise atgriezās mājās. Bet lēkmes var sākties jebkurā brīdī, tāpēc vienmēr kāds bija blakus. Mūsu ģimenē līdz ar Alisi ir vēl četri bērni. Lielie bērni jau bija aizgājuši savā dzīvē, kad mēs nolēmām adoptēt puisīti. Tieši tad Alisei atkal saasinājās veselības problēmas, viņa skaļi kliedza, lēkmes bija biežākas. Mēs ar vīru, mūsu lielie un mazie bērni – visi bijām pie tā pieraduši, bet baidījāmies, kā jutīsies adoptētais puisītis. Mūsu uzņēmējdarbība arī prasīja arvien vairāk laika, kļuva par grūtu visu apvienot. Pamazām sapratām, kāds pakalpojums mums ir nepieciešams. Uz biedrības “Cerības spārni” dienas aprūpes centru Alisīte tika vesta kopš mazotnes. Bet tieši tad, kad mums tas bija vajadzīgs, DI projektā tika piedāvāts grupu mājas pakalpojums. Tagad Alisei ir 25 gadi, un domāju, ka šīs būs viņas mājas arī turpmāk. Uz ģimenes mājām viņa brauc, kad tur nav mūsu mazbērnu, jo meitai nepatīk burzma.
Lēmumus, ko darīs vai nedarīs, Alise pieņem pati. Zinām, ka izpratnes līmenis par daudzām lietām viņai nav augsts, bet tad pēkšņi viņa pasaka kaut ko tādu… Piemēram: “Nu ko jūs man varat palīdzēt, tāpat man ir tā, kā man ir…”
Dzīve grupu mājā ir vidusceļš starp mājas dzīvi un dzīvi sociālās aprūpes centrā. Ir cilvēki ar GRT, kas adaptējas, iemācās kaut ko jaunu, kļūst patstāvīgāki. Viņi strādā dārzā, konservē, kopj zirgus. Katrs dara, ko spēj. Grupu mājas iemītniekiem veidojas ciešas attiecības, kas ir fantastiski,» stāsta Alises mamma Ginta Goldmane.
“Alisi mīl visur, kur viņa nonāk. Tā bija Siguldas bērnudārza grupiņā, kur viņa sāka runāt pirmos vārdus. Visi pret viņu labi izturējās, tas ļoti palīdzēja Alisei attīstīties. Kad viņa pieauga, mājās Alisei vairs īsti nebija, ar ko komunicēt. Vecākie bērni jau bija prom, mazajiem puikām – savas intereses. Kad lūdzām viņiem, lai pieskata Alisi, tas jau kļuva par uzspiestu pienākumu. Alise nekad nespēs dzīvot patstāvīgu dzīvi, bet grupu mājā viņai ir piemērots atbalsts, lai justos labi,” atzīst Alises tētis Alberts Vasarājs.
Kā tikām galā
“Kad Alisei bija pusgads, sāku saprast, ka nav kaut kas kārtībā. Viņa nevēlās, maz ēda, staigāt sāka tikai divu gadu vecumā, ilgi nerunāja. Vizuāli viņa bija ļoti skaista meitenīte, ārēji nekas neliecināja, ka ir kādas attīstības problēmas. Mums pat nācās cīnīties par to, lai viņai piešķir invaliditāti. Man pārmeta, ka meitu esmu pametusi novārtā, tāpēc viņa nerunā. Turklāt Alisi vedām uz parasto bērnudārzu un viņu tur pieņēma. Vienu nedēļu pamēģinājām vest uz specializēto bērnudārzu Mežaparkā, bet tad viņa pārstāja runāt. Atgriezāmies savā grupiņā. Mēs laikam esam laimes krekliņā dzimuši, jo nekad neesam saskārušies ar noraidošu sabiedrības attieksmi.
Kad pienāca skolas laiks, pāris gadu vadājam viņu uz speciālo izglītības iestādi Rīgā. No rīta aizvedām, tad vai nu kāds no mums, vai biedrības “Cerību spārni” dibinātājas Evas Viļķinas ģimenes, ar ko jau bijām satuvinājušies, sēdēja pie skolas četras stundas mašīnā un gaidīja, kad mūsu meitām beigsies nodarbības.
Dzīve kļuva vieglāka, kad no Siguldas katru rītu sāka kursēt busiņš uz Mores skolu, kur, pateicoties Evas iniciatīvai, atvēra klases ar specializēto programmu. Mores skolotāja ar meitu auklējās kā ar savu bērnu. Pēc skolas beigšanas Alises dienas pagāja “Cerību spārnos”. Arī tagad no grupu mājas viņi brauc uz Siguldu, kur visi pastrādā, tad brauc atkal mājās.
Kad Alise brauca uz Mores skolu, pulksten piecos mums vienmēr bija jābūt mājās. Ja vēlējāmies aizbraukt ciemos vai izbraukt ar riteņiem, bija jāorganizē, ka Alisi sagaidīs vecmamma. Tagad mēs atkal varam dzīvot savu dzīvi un vienlaikus bieži būt kopā ar Alisi. Arī šajā ziņā mums ir ļoti veicies, ka tieši Siguldā darbojas “Cerību spārni” un “Cerību māja”, kur šobrīd pakalpojumus apmaksā Rīgas reģiona deinstitucionalizācijas projekta ietvaros. Es gribētu teikt, ka Dievs dara brīnumus – kad rodas vajadzība, nāk risinājums,” atzīst Alises mamma.
Citāda grupu māja
“Mūsu biedrības izveidotā “Cerību māja” “Kārklos” atšķiras no citiem grupu dzīvokļiem, kas tiek atvērti deinstitucionalizācijas projektos. Pie mums dzīvo gan cilvēki ar garīgiem traucējumiem, kuri, saņemot atbalstu, var dzīvot patstāvīgāku dzīvi, gan tādi, kuriem ir nepieciešams atbalsts arī aprūpē. Līdzīgu modeli esmu redzējusi citās Eiropas valstīs. Tā kā dažiem “Cerību mājas” iemītniekiem traucējumi ir smagāki, līdzīgi kā Alisei, viņiem vajadzīga nepārtraukta pieskatīšana un aprūpe. Katrai dienai ir izveidots dienas ritms, līdz ar to jauniešiem ir skaidri zināms, kas aiz kā seko, plānošana palīdz nodrošināt efektīvāku aprūpes pieeju. Mūsu jaunieši, kā mēs viņus visus devējam, arī labprāt atbalsta cits citu. Veidojam ciešu sadarbību ar tuviniekiem, lai viņi redz un zina, kas notiek grupu mājā. Mums ir savs čats, kur nemitīgi liekam fotogrāfijas.
Pa dienu visi dodas uz specializētajām darbnīcām, kur “Cerību mājas” iemītnieki satiekas ar jauniešiem, kas nāk no ģimenes mājām. Katram vajadzīga individuāla pieeja, tāpēc kopā meklējam, ko katrs vislabāk var izdarīt. Citi specializētajās darbnīcās filcē cepures, citi auž, citi lej sveces, citi darbojas keramikas istabā. Ikdienas aktivitātēs tiek iesaistīti pilnīgi visi, arī cilvēki ar ļoti smagiem traucējumiem. Kaut vai pusstundu dienā jaunietis kaut ko padara, bet viņš ir iesaistīts, priecājas par to, ko paveicis. Biedrībai ir arī sociālais uzņēmums “Visi var!”, kur strādā cilvēki ar invaliditāti un rada skaistas lietas, mūsu šūšanas darbnīca spēj izpildīt arī lielus pasūtījumus.
Dažviet dienas aprūpes centros esmu redzējusi, ka pieaugušie ar GRT pa dienu tikai spēlē kārtis, liek puzles. Mēs šiem cilvēkiem iemācām jēgpilnas nodarbes, kam ir galarezultāts – produkts. Mūsu jauniešiem ir prieks par to, ko viņi rada un kas tiek realizēts veikalā. Par nopelnīto naudu dodamies ekskursijās, rīkojam svētkus. “Cerību spārnos” no 9.00 līdz 13.00 visi ir nodarbināti, un cilvēkiem patīk apziņa, ka no rīta visi dodas uz darbu. Pēcpusdienā ir rehabilitācijas pasākumi: fizioterapija, kustību, mūzikas, smilšu, mākslas terapija. Tad citi dodas uz savām mājām ģimenēs, citi – uz savām mājām “Cerību mājā”, stāsta biedrības “Cerību spārni” vadītāja Eva Viļķina.
“Cerību māja” šobrīd ir īstās mājas 14 jauniešiem (kas pēc pases ne visi ir jaunieši) ar garīgiem traucējumiem.
Alises vecāki “Cerību mājā” ir gaidīti jebkurā brīdī, te tiek svinēti svētki, darīti darbi.
Alisei patīk savās mājās.
Ja atbrauc vecāki, tad ir vēl labāk.
Bildes ir svarīgas.
Alises tētis par visiem “Cerību mājas” iemītniekiem runā ar mīlestību, tāpat kā par saviem bērniem.
Biedrības “Cerību spārni” radītāja un vadītāja Eva Viļķina labi saprot, kas vajadzīgs cilvēkiem ar garīgiem un fiziskiem traucējumiem.
Kopīgi darbi vieno.
“Cerību māja” ir īsta saimniecība.
Te ir pat savi dzīvnieki.
Ir arī savs sporta laukums.
Šis ir Alises istabas logs. Istabiņā viņas dzīvo divas. Sadzīvo labi.
*Publikācija tapusi informatīvās kampaņas par sabiedrības attieksmes maiņu pret cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un bērniem, kas palikuši bez ģimeniskas aprūpes, gaitā. Kampaņas pasūtītājs ir LR Labklājības ministrija ERAF finansētā deinstitucionalizācijas projekta ietvaros.
Atpakaļ uz sadaļu: Cilvēki starp mums
