Ilzes pagaidu mājas Elejā

Ilze ir dzīvojusi gan ģimenē, gan bērnunamā, gan audžuģimenē, pabijusi vairākos krīzes centros. Viņa vairs nevēlas satuvināties ar kādiem audžuvecākiem, tāpēc pusgadu pirms savas pilngadības izlēma, ka padzīvos ģimeniskai videi pietuvinātā mājoklī, kur kopā atrodas ne vairāk kā astoņi dažādu vecumu bērni. Šādu pakalpojumu Zemgales plānošanas reģionā deinstitucionalizācijas (DI) projektā “Atver sirdi Zemgalē” sniedz Kalnciemā dzīvoklī un Elejā atsevišķā mājā.

 

Grūtības dara stiprāku

Kad iepazīstos ar spridzeklīti Ilzi, kura ir pilna apņēmības sākt patstāvīgu dzīvi, esmu pārsteigta par viņas atklātību un spēju uzticēties svešam cilvēkam. Vai nu sirds pavisam pilna, vai tik daudz jau dzīvē pieredzēts, ka vairs negribas runāt zemtekstos. Varbūt abi. Kāda Ilzei izskatās pasaule šodienas acīm?

“Daudzi cilvēki, par kuriem man šķita, ka viņi mani mīl – izrādās, nē, nemīl. Vairāk izmantoja manu mīlestību. Mans tētis izrāda rūpes un mīlestību, tagad viņš nedzer, ārstējas. Bet man šķiet, ka tētis nesaprot, ko patiesībā vajag bērnam, jo nav rūpējies par mani, kad biju maza. Esmu bijusi gan bērnunamā, gan pie vecmammas, gan krīžu centros, gan audžuģimenē. Man bija sapnis, ka 18 gados atgriezīšos pie tēta, un tētis arī teica, ka mani gaida. Jā, viņš joprojām stāsta, ka mani mīl, bet kāpēc viņš nemēģināja cīnīties, kad viņam paziņoja, ka mani atņems pavisam? Ja man apgalvo, ka mīl, bet darbības norāda uz pretējo, vai var tam ticēt? Tētis nav vienīgais, kas no manis ir novērsies, to esmu piedzīvojusi daudzas reizes. Tagad domāju, ka meklēšu, kur Jelgavā dzīvot atsevišķi.

Es rakstu dzejoļus, jau pietiktu vienam krājumam. Tie ir ar dziļu domu, ka ne viss dzīvē ir viegli, kā tas ir man. Ir brīži, kad gribas padoties, bet beigās saproti – nē, ir jāiet un jācīnās. Es rakstu par to, ka viss, kas ar mani notiek, stiprina. Jā, kādreiz šķiet, ka ir pārāk grūti, bet ar laiku tas mani padara spēcīgāku, lai es varu pastāvēt pati par sevi. Un to es varu,” stāsta Ilze.

 

Jauniešu un bērnu mājiņā

“Tagad, kopš esmu šajā vietā, man pašai dod kabatas naudu, lai varu nopirkt apģērbu, apavus. Par telefonu arī jāmaksā. Nav nemaz tik viegli izdzīvot šajā laikā ar kabatas naudu, kas man ir, tāpēc līdz skolas sākumam gribu piepelnīties, meklēju darbu.

Jaunajā skolā būs mācības ar mākslas novirzienu. Mans sapnis, pabeidzot vidusskolu, ir iestāties Rīgas Mākslas tehnikumā un kļūt par interjera dizaineri. Arī iepriekšējā skolā Jēkabpilī mācījos klasē ar humanitāro un mākslas virzienu, padziļināti pievērsos vizuālajai mākslai. Man ļoti patīk zīmēt, dejot, esmu diezgan aktīva meitene. Sportoju, dejoju, ar kalnu divriteni esmu piedalījusies sacensībās. Jā, ir arī labas lietas bijušas. Esmu bijusi zooloģiskajā dārzā ar audžuvecākiem. Ir piepildījies mans sapnis nokļūt akvaparkā, aizbraukt uz jūru, kur nekad neesmu bijusi ar savu īsto ģimeni.

Ir brīži, kad paraudu… Braukāju pie psihologa pusgadu, un man tas palīdzēja.  Visus manas dzīves notikumus izcilājām. Sākumā izstāstīju, kas notika, tad vēlreiz gājām cauri visam kopā ar emocijām, tādējādi tiekot tām pāri.

Kad krīzes man centrā jautāja, vai vēlos līdz 18 gadu vecumam dzīvot citā audžuģimenē vai iet uz šo māju, kur kopā dzīvo vairāki bērni, izvēlējos šo. Negribēju gaidīt, un man tāpat jau rudenī būs 18, dzīvošu savu dzīvi. Kādu laiku būšu te. Jau esmu iejutusies. Ir bijis kāds kašķītis, bet pēc kāda laika paskaties un pasmejies par to kopā ar visiem. Esam šeit ļoti draudzīgi – trīs meitenes un trīs zēni. Visi aptuveni vienā vecumā, un, manuprāt, tad arī vieglāk sadraudzēties, jo ir kopīgas intereses. Brīvajos laikos spēlējam volejbolu, ķerenes. Esmu bijusi daudzās vietās visā Latvijā, bet tā, ka kopā ar vienaudžiem, – nē. Kad biju centrā pēc vardarbības, tur bija dažādu vecumu bērni, sākot ar zīdaiņu vecumu.

Esmu ļoti komunikabla, man ir viegli iedraudzēties. Bija ļoti forša sagaidīšana jaunajā skolā, mani pievienoja klases čatā, un man bija apsveikums ar dzejoli un videosveiciens no jaunajiem klases biedriem,” Ilze priecājas.

 

Tuvāk ģimeniskai videi

“Par bērniem, kas nonāk pie mums, nav vienādu stāstu. Bet visiem ir lielā sāpe, trauma, ko radījusi izņemšana no ģimenes. Vienalga, kāda ģimene bijusi, šī trauma ir neatgriezeniska. Zinu, ka daži mūsu audzēkņi pēc pilngadības sasniegšanas komunicē ar saviem vecākiem, rūpējas par viņiem līdz beidzamajai dienai, lai kā dzīvē ir gājis. Citi nevēlas, ka viņiem atgādina ne par vecākiem, ne dzīvi bērnunamā.

2009. gadā Elejas bērnunamā, kur strādāju, bija 68 bērni. Kopš tā laika daudzi tikuši uz audžuģimenēm, bāriņtiesa cītīgi pie tā strādāja. Šī kustība ir gājusi plašumā, maziem bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības, ātri izdodas atrast audžuģimenes. Mēnesis, pusotra – un visi jautājumi tiek sakārtoti. Es arī ļoti mērķtiecīgi pie tā strādāju, bet ne vienmēr izdodas atrast audžuģimenes pusaudžiem. Un ne visi pusaudžu vecumā vēlas, lai viņiem to atrastu. Tāpēc ir sanācis tā, ka gan dzīvoklī Kalnciemā, gan mājā Elejā šobrīd ģimeniskai videi pietuvinātā vidē dzīvo pusaudži vien.

Emocionāli katram bērnam ir svarīgi augt vidē, kur ir tētis un mamma, varbūt tikai mamma vai tikai tētis, bet lai ir individuāla piesaiste. Ģimeniskai videi pietuvināts pakalpojums, kur kopā dzīvo līdz astoņiem bērniem, nodrošina, ka viņiem ir visas iespējas attīstīties, saņemt medicīnisko palīdzību, atbalstu, taču mēs nevaram sniegt individuālo piesaisti. Te arī strādā vienīgi sievietes.  Mana vēlme būtu, ka šeit strādātu viena sieviete vai pāris, kas būtu šiem bērniem piesaistes personas. Bet likumdošana to nepieļauj, uzskatu, ka ir vajadzīgas izmaiņas.

Protams, jau tagad šis ģimeniskai videi pietuvinātais mājokļu modelis ir labāks nekā dzīve lielā bērnunamā. Kad iestājas jauns bērns, visiem dzīve sākas no jauna. Jaunpienācējam jāpielāgojas, pārējiem bērniem jāpieņem šis bērns un arī tas, kas ar viņu notiek iekšēji. Tāpēc bērnu skaitam ir liela nozīme – jo tas mazāks, jo mazāk pārmaiņu un vairāk iespēju saņemt individuālu pieeju no darbinieku puses. Bērnam ir svarīgi, ka viņš ar darbinieci viens var aizbraukt iepirkties vai pieteikties skolā. Ja mājoklī ir līdz astoņiem bērniem, to varam nodrošināt.

Šinī ēkā no 2011. gada bija “Jauniešu māja”, kur dzīvoja bērni vecumā no 15 līdz 18 gadiem. Sapratu, ka man kā vadītājai nepatīk, ka visi ir aptuveni viena vecuma. Jauniešiem gan ir vieglāk savstarpēji komunicēt, taču viņiem nerodas empātija pret mazākiem bērniem, kam ir citādas vajadzības. Nevienā ģimenē nepiedzimst uzreiz visi piecpadsmitgadīgi, tas nav dabiski. Jo tuvāk ģimeniskai videi varam nodrošināt bērnu ikdienu, jo labāk. Šobrīd mazie bērni, kuri te dzīvoja, ir audžuģimenē. Mums Elejas mājā atkal sanāk, ka kopā ir tikai pusaudži. Bet tepat blakus ēkā dzīvo veci cilvēki, mēs rūpējamies par viņiem, svinam svētkus kopā. Bērni redz citas paaudzes cilvēkus, mēs viņiem neatņemam lietu dabisko kārtību, kas ir ģimenēs, kurās ir vecmammas, onkuļi, tantes,” stāsta Nellija Veinberga, sociālās aprūpes un rehabilitācijas centra “Eleja” vadītāja.

Ilze ar sievieti

Ilze ar sievieti pozē pie lapenes

Ilze kopā ar Nelliju Veinbergu, sociālās aprūpes un rehabilitācijas centra “Eleja” vadītāju.

Ilze tikko pārvākusies. Uz galda vēl neizpakota kartona kaste

Ilze savā istabā brīdī, kad vēl nav izkravājusi visas savas mantas.

Ilze ber gultā puzles gabaliņus

Ilze gultā liek puzli

Miers un klusums sava istabā.

Ilze ārā, ar rokām iekārusies stienī, smaida

Ilze sēž zālē pie koka

Ilze sēž šūpolēs. Tuvplāns

Ilzei patīk savās pagaidu mājās Elejā.

Sociālā centra vadītāja sēž lapenē un aprūpē puķes podiņā

Nellija Veinberga, sociālās aprūpes un rehabilitācijas centra “Eleja” vadītāja stāsta, kā jaunieši te dzīvo.

Sanita sēž šūpolēs

Sanita skrien uz autobusu

Sanitai nav laika fotografēties, jāsteidzas uz autobusu.

Atjaunota 100gadīga vienstāvu māja ar sarkanu jumtu

Bērniem un jauniešiem tikusi skaistākā kompleksa ēka.

 

*Publikācija tapusi informatīvās kampaņas par sabiedrības attieksmes maiņu pret cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un bērniem, kas palikuši bez ģimeniskas aprūpes, gaitā. Kampaņas pasūtītājs ir LR Labklājības ministrija ERAF finansētā deinstitucionalizācijas projekta ietvaros.

 

Atpakaļ uz sadaļu: Cilvēki starp mums