Keita mācās runāt otro reizi

Tas, kas notika ar Keitu pēc triju gadu vecuma, šķiet prātam neaptverami. Viņa aizmirsa visu, ko mācēja. Pateicoties mammas un tēta izturībai, Siguldā bāzētās biedrības “Cerību spārni” aktīvajai darbībai, apkārtējo atbalstam un deinstitucionalizācijas projekta (DI) īstenošanas Rīgas plānošanas reģionā sniegtajām iespējām, pēdējos gadus meitenes attīstība notiek gandrīz no sākuma.

Keitas krīze

Satiekot Keitu, uzsmaidu jaukai, mazliet kautrīgai meitenei. Nav manāmi nedz kustību traucējumi, kas diemžēl joprojām ietekmē Keitas ikdienu, nedz arī tas, ko viņa jau piedzīvojusi un pārdzīvojusi. Ja kāds, kurš meiteni nepazīst, Keitu uzrunātu, svešiniekam varētu rasties neizpratne par to, ko un kā viņa atbild.

“Keita man ir ceturtais bērns. Salīdzinājumā ar vecākajiem bērniem viņa ļoti agri sāka runāt, bija īpaši emocionāli jūtīga, visu cieši novēroja. Pamanīju tikai, ka viņai bija vājāka sīkā motorika. Pēc triju gadu vecuma Keitas attīstība apstājās, regresēja. Viņa gāja parastā bērnudārzā, darīja to pašu, ko visi, bet tad pakāpeniski sāka arvien mazāk runāt, pārstāja iet uz podiņa… Aizgājām pie ārsta, bet man tikai ieteica kādu laiku nelaist meitu uz dārziņu.

Kļuva arvien sliktāk, Keita zaudēja orientēšanās spējas, bija jāvadā pie rokas. Nevarēju saprast, kāpēc viņa naktī mostas un raud tā, ka ilgi nevaru nomierināt. Meklējām neirologu, meitai konstatēja miega epilepsiju, kas varot sākties uz nervu pamata. Tad mēdz apstāties attīstība, sākas dažādi funkcionāli traucējumi. Bija jau tik slikti, ka Keita naktī nevarēja pat gultā pagriezties, aptuveni gadu viņa vispār nerunāja, vadājām ratiņos. Kad zāles sāka iedarboties, vedu meitiņu pie logopēda, viņa sāka no jauna mācīties runāt, staigāt. Keitai bija pieci gadi, kad man pastāstīja, ka Siguldā darbojas biedrība “Cerību spārni”, kur pieejami pakalpojumi bērniem ar funkcionāliem traucējumiem. Esmu ienācēja šajā pusē, ārsti diemžēl nepateica, ka ir tāda iespēja. Aizgāju pie Evas Viļķinas uz “Cerību spārniem” un uzzināju ne tikai par to, ka DI projektā, veicot individuālo izvērtējumu, pieejama speciālistu palīdzība, bet arī par speciālo dārziņu un skolu Morē un citām iespējām projektu ietvaros.

Keitai noteica smagu garīgu atpalicību, tas arī man bija šoks. Pēc tam bija ļoti grūti palaist Keitu, uzticēt bērnu citiem, bet man to vajadzēja pārvarēt. Mums atkal sākās citāds dzīves ritms. No rīta tētis aizveda Keitu uz Mori, no turienes bērnus pēc stundām ar busiņu veda uz Siguldu, kur viņiem bija nodarbības “Cerību spārnos”. Pēcpusdienā devos meitai pakaļ. Nācās apgūt autovadīšanas prasmes, daudz ko citu. Kādu laiku biju strādājusi Jelgavas bērnudārzā par auklīti bērniem ar īpašām vajadzībām, bet pirmo reizi saskāros ar to, kā ir, kad atbalsts bērnam jāsniedz visu laiku,“ stāsta Keitas mamma Irina Bērziņa.

Morē un “Cerību spārnos”

“2005. gadā jau biju guvusi pieredzi ar biedrības darbību, bet pati vadāju savu meitu uz specializēto skolu Rīgā. Sapratu – nav normāli, ka mēs, darbspējīgi cilvēki, pavadām savu dienu, vadājot bērnus uz skolu un gaidot mašīnā. Ierosināju citiem vecākiem, ka arī Siguldas tuvumā vajadzētu izveidot klases ar speciālajām programmām. Uzzināju, ka Morē grib slēgt skolu, jo trūkst bērnu. Aizbraucu, izrunājām visu, biedrībai tika dots uzdevums apzināt, cik apkaimē ir bērnu, kas varētu iet speciālajās klasēs. Vecāki pieteica daudz vairāk bērnu, nekā bijām plānojuši.

Pašvaldība nodrošina mūs ar transportu, katru rītu maršrutā paņem bērnus, aizved uz skoliņu un pēcpusdienās ved atpakaļ. Vairākus bērnus pēc skolas vēl atved uz nodarbībām “Cerību spārnos”. Mums ir arī cieša sadarbība ar Mores skolu – tiekamies ar pedagogiem, pārrunājam katra bērna attīstības dinamiku, dodam cits citam padomus, kā kurš rīkojas konkrētās situācijās, kādas metodes izmantojam, lai veicinātu attīstību. Skatāmies, kādas vēl ir iespējas palīdzēt bērniem un viņu vecākiem, biedrībā rakstām projektus un bērniem daļu pakalpojumu sniedzam Rīgas plānošanas reģiona īstenotā DI projekta gaitā, daļu – ar citu projektu palīdzību,” stāsta biedrības “Cerību spārni” vadītāja Eva Viļķina.

Keitas attīstība

“Kad sākām ārstēšanos, Keita ne tikai nerunāja, bet arī neraudāja, nesmējās, viņai nebija nekādu emociju izpausmju. Bija kļuvusi ļoti bailīga, trauksmaina. Tagad Keitai ir 10 gadu, un viņa ir daudz drošāka, mierīgāka. Nu es arī spēju citiem pateikt, ka mans bērns ir citāds. Zinu, ka citiem ir vēl smagāk slimi bērniņi. Kad sākās Keitas veselības problēmas, vairākus gadus nevienam tuviniekam par to nestāstīju. Lielais palīgs mājās bija vīrs Guntis, kuram Keita ir pirmais bērns. Viņš arī labi pieņēma manus trīs lielos bērnus, kuru tēvi ir miruši, atbalsta mani itin visā. Bet, ja godīgi, neesam izrunājušies par to, ko katrs jūtam pēc nelaimes ar Keitu. Mēs visu laiku esam darbībā. Sākumā vispār kādam būtu neiespējami paskaidrot, kā tas ir, ka viss bija labi, bet tagad bērns ir kā zīdainis. Mums pašiem vajadzēja pieņemt situāciju. Togad vienīgie cilvēki, kurus satikām, bija ārsti. Ja kaut kur braucu ciemos, tad tikai ar vecākajiem bērniem, Keita palika mājās ar tēti. Vecākās meitas jau pieaugušas, man ir trīs mazbērni, viņām sava dzīve. Jaunākais dēls ātri pieņēma, ka Keita kļuvusi citāda. Nevajadzēja neko daudz skaidrot, viņš visu redzēja pats un bieži māsu pieskata. Tagad Keita mūs visus atkal spēj apķert un samīļot.

Mores skolā speciālajā klasē Keita ir pabeigusi 2. klasi. Attīstībai ļoti par labu nāk tas, ka viņai visu laiku ir nodarbības “Cerību spārnos”. Tagad ir pieejams lielāks deinstitucionalizācijas projektā apmaksāto nodarbību skaits gan bērnam ar funkcionāliem traucējumiem, gan viņa vecākiem. Redzu, ka nodarbībās pārtraukumu nedrīkst būt, citādi notiek kritiens atpakaļ, kā tas bija pandēmijas dažos posmos, kad nekur nedrīkstējām iet. Keitai ir mūzikas terapija, Montesori nodarbības, smilšu terapija, dzīvnieku terapija – viņiem ir trusītis. Meita ir kautrīga, bet, kad pierod pie konkrētiem cilvēkiem, atveras. “Cerību spārnos” viņa jūtas labi.

Nu jau trīs gadus strādāju labdarības veikalā, kur pārdodu “Cerību spārnos” un sociālajā uzņēmumā “Visi var!” gatavotās preces. Man bieži nācās gaidīt, kamēr Keitai beidzas nodarbības Siguldā, tāpēc nolēmu pieteikties darbā. Tagad mums ir vieglāk tikt galā, pēc nodarbībām Keitu kāds atved pie manis uz veikalu. Es nezinu, kā tiktu galā, ja bērns kaut kur tālu būtu jāvadā. Visu laiku, ko meita pavada “Cerību spārnos”, varu mierīgi strādāt. Jau esmu sapratusi, ka tas nav labākais risinājums, ja mamma visu laiku ir kopā ar bērnu, kam ir funkcionāli traucējumi. Mamma ir mamma, nereti mājās Keita neko negrib darīt, bet nodarbībās to pašu dara labprāt. Zinu arī, ka viņa palīdz apģērbt mazākus bērnus, kaut ko sakopt. Viņa tur ir vienaudžu sabiedrībā, pieskatīta, aprūpēta.

Keitai visu laiku būs jālieto zāles, bet pusaudžu vecumā šādas epilepsijas lēkmes pazūdot. Tagad lielākās cerības, ka nodarbībās “Cerību spārnos” izdosies panākt progresu attīstībā līdz Keitas iespēju robežām,” atzīst Keitas mamma.

Keita spēlē bungas. Fonā skolotāja spēlē uz sintezatora.

Keitai patīk nodarbībās, kas pieejamas Rīgas plānošanas reģiona DI projekta gaitā.

Keita ar skolotāju spēlē uz sintezatora

Ar pedagoģi Solveigu Ilvasu mūzikas terapijas nodarbībā.

Keita šūpojas šūpolēs

Nereti pēc nodarbībām ceļā pie mammas uz darbu nākas iegriezties “Cerību mājas” pagalmā.

Keita ar mammu veikalā aiz letes pie kases aparāta

Mammas darbiņā.

Keita ar mammu un draudzeni veikalā aiz letes

Ar lielo draudzeni Signi.

Keita dejo ar māti. Blakus dejo divas sievietes

Mātes un meitas. Eva Viļķina ar meitu Signi un Irina Bērziņa ar meitu Keitu bieži sastopamas veikalā “Visi var!”.

 

*Publikācija tapusi informatīvās kampaņas par sabiedrības attieksmes maiņu pret cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un bērniem, kas palikuši bez ģimeniskas aprūpes, gaitā. Kampaņas pasūtītājs ir LR Labklājības ministrija ESF finansētā deinstitucionalizācijas projekta ietvaros.

Atpakaļ uz sadaļu: “Cilvēki starp mums