Natašas jaunā dzīve grupu dzīvoklī Preiļos

Nataša Samarina ar meitu Irinu dzimtajā pilsētā Preiļos beidzot dzīvo apstākļos, kurus daudzi pieraduši uzskatīt par normu. Ir ērtības, drošība. Bet galvenais – blakus ir cilvēki, kam var uzticēties. Nataša apzinās, ka viņai ir garīga raksturai traucējumi, dažreiz nepieciešama palīdzība, taču viņa ir pieradusi tikt galā ar grūtībām, pati pieņemt lēmumus par savu dzīvi un smagi strādāt. Tāpēc deinstitucionalizācijas projekta (DI) Latgalē īstenošanas gaitā saņemtais grupu dzīvoklis Līčos viņai šķiet kā dāvana.

 

Kad mazliet iepazīstamies ar Natašu, man pa galvu sāk skriet domas – vai es spētu izturēt visu, ko viņai nācies piedzīvot, nesabrūkot garīgi un fiziski? Ar Natašu dažkārt notiek tā, ka veselība netur slodzi, tāpēc ir labi, ka gan no Preiļu novada Labklājības pārvaldes, gan dienas aprūpes centra, gan kopš pavasara – arī atbalsta personām grupu dzīvoklī cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem (GRT) viņai jebkurā brīdī pieejama palīdzība.

“Bērnībā man bija smadzeņu satricinājums. Pēc laika kļuva arvien sliktāk, man diagnosticēja smadzeņu audzēju. Pēc operācijas radās citas problēmas, un tagad ir tā, ka man uz 5–10 minūtēm smadzenes mēdz atslēgties, pēc tam atkal pieslēdzas. Katru otro gadu man jābrauc uz Rīgu pie ārstiem.

Esmu pieradusi viena tikt galā ar visu. Ar māti un māsām komunicēju reti. Mana bērnība nebija salda, par mani ņirgājās, lika daudz strādāt, tāpēc 16 gadu vecumā aizgāju no mājām. Mani neviens nemeklēja, dzīvoju pie draugiem. Iepazinos ar puisi, mums piedzima meita. Kad puisis uzzināja, ka bērns ir slims, viņš mūs pameta.

Meitai bija aukslēju šķeltne jeb vilkarīkle, viņa piecus gadus gulēja slimnīcā ar skābekļa masku. Pati neēda, es viņu ēdināju caur caurulīti. Kaut arī Preiļos īrēju dzīvokli, sešus gadus ar meitu gandrīz visu laiku pavadījām Rīgā, slimnīcā. Uz kādu nedēļu aizbraucām uz Preiļiem, bet tad mūs ar ātro palīdzību aizveda atpakaļ uz Rīgu.

Slimnīcā apguvu, kā degunā ievietot caurulītes, iemācījos arī sistēmu uzlikt un uzzināju daudz ko citu par slimu bērnu kopšanu. Kad visu vajadzīgo biju apguvusi, mūs izlaida no slimnīcas.

Līdz sešu gadu vecumam Irina nerunāja, vēl nākamos četrus gadus –tikai dažas skaņas. Liels paldies skolotājiem logopēdiskajā skolā Daugavpilī, kur viņa sāka runāt zilbēs! Tad jau dzīvojām Preiļos, Labklājības pārvaldes piešķirtā sociālajā dzīvoklī, bet tur nebija WC un dušas.

Meitu ar autobusu vedu uz Daugavpili, uz nedēļu atstāju, tad piektdienā vedu mājās. Kad meita saslima, nācās naktī meklēt mašīnu. Strādāju gaterī, lai varētu samaksāt rēķinus, izskolot bērnu, pietiktu zālēm un speciālistiem. Kad meita sāka mācīties Preiļos, es strādāju nakts maiņās, tāpēc ilgi cietu no miega trūkuma. Krāmēju malku sūtīšanai uz ārzemēm.

Tad ar Labklājības pārvaldes un nodarbinātības dienesta palīdzību tiku kursos un sāku mācīties par aprūpētāju un asistenti. Man sāka piedāvāt dažādus darbiņus. Man tiešām patīk tas, ko es tagad dažreiz daru, – palīdzu citiem cilvēkiem ar invaliditāti. Tad man pasliktinājās veselība, un dienas aprūpes centrā darbinieki to pamanīja. Mums piedāvāja iet dzīvot grupu dzīvoklī. Šobrīd man ir labāk, taču vēl nestrādāju. Pa dienu eju uz dienas aprūpes centru,” stāsta Natālija.

 

Dienas aprūpes centrā Preiļos

Preiļos tiek remontētas dienas aprūpes centra telpas. “Uz dienas centru gāju jau sen, kad man vēl nebija bērna. Tagad tur viss ir citādi. Man patīk floristika, adīšana, izšūšana, protu veidot skaistas dāvaniņas. Varu tur iet katru dienu. Vēl man ļoti patīk vingrošanas un ēst gatavošanas nodarbības, dažādas spēles. Patīk, ka varu kādam palīdzēt, tāpēc vienmēr piesakos sakārtot puķu dobi.

Kad ar meitu biju slimnīcā, man patika kopt arī citus bērnus. Tagad arī izglītība ļauj to darīt. Kā aprūpētāja piecus gadus pie kādas tantītes gāju katru dienu. Manos pienākumos bija: izmazgāt grīdas, pagatavot ēst un ielikt drēbes veļas mašīnā. Mans veselības stāvoklis neļauj strādāt pie smagi slimiem cilvēkiem, tāpēc visus aprūpētāja darbus nevaru uzņemties.

Vispār man nepatīk par sevi daudz stāstīt, arī – par savām grūtībām. Ar draugiem arī neuzturu ciešus kontaktus. Ja pati netieku ar kaut ko galā, vēršos pie kāda sociālā darbinieka, kam uzticos. Bet es pati zinu, kad man jādzer zāles, kad bērnu vajag aizvest pie ārsta un tamlīdzīgi. Ja neiedzeru zāles, man var sākties lēkmes. Es to apzinos un zinu arī, kas man jādara, kad kļūst slikti.

Vislielākais paldies Preiļu Labklājības pārvaldes sociālajai darbiniecei Ingai, kura saprata, ka man nav labi, palīdzēja pierakstīties uz vizītēm un kopā ar mani apmeklēja nepieciešamos ārstus, lai es varētu dzīvot grupu dzīvoklī!

Te man ir draudzene Irina, ar kuru ejam uz dienas aprūpes centru, bet mājās varu pilnībā uzticēties grupu dzīvokļa vadītājai Intai. Varu iziet ārā – uz dārziņu, siltumnīcu. Ja man patiks, palikšu te ilgi. Ja varēšu atkal strādāt, varbūt sakrāšu savam dzīvoklim,” plāno Nataša.

“Arī mana meita nāk uz dienas aprūpes centru, kur cilvēki ar GRT savā starpā sadraudzējušies. Viņi kopā dodas uz publiskiem pasākumiem, peldbaseinu, piknikiem. Arī Nataša visur piedalās. Man tiešām žēl, ka viņai pēc mācībām neizdevās sākt strādāt par aprūpētāju, jo veselība atkal sašķobījās,” piebilst sociālā darbiniece Anastasija Vinogradova.

 

Natašas talanti

“Nataša ir talantīga rokdarbniece. Viņai viss lieliski izdodas, strādā ļoti ātri. Jaunās prasmes viņa apgūst teju uzreiz, ar prieku piedalās nodarbībās. Natašu pazīstu sen, uz sociālo dienestu viņa nāca jau pirms bērna piedzimšanas, bet tad ilgus gadus pazuda no mūsu redzesloka. Kopumā man ir liels prieks par Natašu, jo redzu, cik nozīmīgs viņai ir atbalsts, ko spējam sniegt, izmantojot DI projektā piedāvātos pakalpojumus. Svarīga ir arī sakārtotā vide izremontētajā Labklājības pārvaldes grupu dzīvoklī, kur ir vieta 16 cilvēkiem ar GRT. Nataša un Irina ir pirmās iemītnieces, jo grupu dzīvoklis cilvēkiem ar GRT Preiļos atvērts pavisam nesen.

Kad Natašai palīdzējām sakārtot veselību, piesaistot vajadzīgos speciālistus, pēdējos mēnešos viņa ir pārvērtusies arī vizuāli, sākusi posties, kad nāk uz dienas aprūpes centru,” smaida Preiļu dienas aprūpes centra vadītāja Liene Gžibovska.

“Nataša ir ļoti patstāvīga, viņai vajadzīgs asistents tikai tad, kad jāpalīdz tikt pie ārstiem. Citādi – viņa gan pati savu budžetu plāno, gan par meitu rūpējas, istaba vienmēr ir kārtībā. Nataša ir draudzīga, bet pati atzīst, ka neuzticas citiem, tikai centra darbiniekiem. Viņa savā dzīvē nav apguvusi, kā risināt konfliktsituācijas, tāpēc grūtākos brīžos vienmēr noslēdzas sevī. Lai nodibinātu kaimiņattiecības, nonākot grupu dzīvoklī, cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem vajadzīgs ilgāks laiks, tāpēc pagaidām viņas turas kopā ar Irinu,” atzīst grupu dzīvokļa un krīzes centra vadītāja Inta Pelše. Viņa cer, ka drīz grupu dzīvoklī būs vairāk iemītnieku un viņiem veidosies draudzīgas attiecības arī ar apkārtējo māju iedzīvotājiem.

Piecas sievietes, stāvot pļavā, pozē pie kokiem

Nataša ar savām uzticības personām – Preiļu Labklājības pārvaldes sociālo darbinieci Ingu, grupu dzīvokļa vadītāju Intu un kaimiņieni Irinu.

Trīs sievietes, sēžot dīvānā, pozē

Pirmās grupu dzīvokļa cilvēkiem ar GRT iemītnieces Preiļos, precīzāk, Preiļu pievārtē esošajos Līčos.

Nataša sēž pie galda un zīmē

Nataša pie galda ar zīmējumu uz tā

Krāsains rokdarbs, glezna ar ziediem, uz galda

Nataša izšuj, glezno, veido.

Nataša ar sociālo darbinieci stāus pozē turot Natašas gleznu rokās

Dienas aprūpes centra vadītājai Lienei Gžibovskai ir prieks par Natašu.

Nataša siltumnīcā pietupusies pie augiem

Nataša stāsta, ka vislabāk viņai patīk būt vienai.

Nataša ar draudzeni

Nataša stāsta, ka vislabāk viņai patīk būt vienai.

Nataša ar meitu pie galda. Meita zīmē

Nataša ar meitu Natašas istabā

Ar meitu Irinu.

 

*Publikācija tapusi informatīvās kampaņas par sabiedrības attieksmes maiņu pret cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un bērniem, kas palikuši bez ģimeniskas aprūpes, gaitā. Kampaņas pasūtītājs ir LR Labklājības ministrija ESF finansētā deinstitucionalizācijas projekta ietvaros.

Atpakaļ uz sadaļu: “Cilvēki starp mums