Konkurss “Iekāp Otra Kurpēs”

01/09/2023

Rezultāti:

Kategorija: BĒRNI AR FUNKCIONĀLIEM TRAUCĒJUMIEM
1.        Tīna Cukmane (20.darbs)
2.        Marija Štimmere (36. darbs)
3.        Alīna Estere Orlova (18. darbs)

Kategorija: CILVĒKI AR GARĪGA RAKSTURA TRAUCĒJUMIEM
1.        Amanda Ketija Jēkabsone (80. darbs)
2.        Beāte Šneidere (92. darbs)
3.        Evija Kreba (82. darbs)

Kategorija: BĒRNI, KURI DZĪVO VAI IR DZĪVOJUŠI INSTITUCIONĀLAJĀ ĀRPUSĢIMENES APRŪPĒ
1.        Viktorija Čebotarevska (68. darbs)
2.        Megija Krišjāne (70. darbs)
3.        Katrīna Brice (65. darbs)

SKATĪTĀJU SIMPĀTIJA (balsojums)
Renārs Cakuls (60. darbs)

 

KONKURSA DARBI

 

 

5. Ērika Burija 

Foto stāsts “Citādais – Mans unikālais” 

Mani sauc Ērika Burija (sieviete, 22.gadi). Šajā radošajā darbā tiek apskatīti funkcionālie traucējumi, depresija, stress un trauksmes sajūta. Darbā tiek izstrādāta foto sērija “Citādais – Mans unikālais”, kurā krāsainas pašportretu fotogrāfijas ir papildinātas ar sajūtu aprakstiem (rakstītiem ar roku) zem fotogrāfijām. Tādējādi fotogrāfijas vizuāli attēlo manu ārējo izskatu, taču teksti – iekšējās sajūtas un pārdomas. Šāds risinājums ir apzināts, jo, saskaroties ar depresiju, fotogrāfiju apvienošana ar tekstu ir efektīvs veids, kā izzināt un apskatīt savu fizisko un emocionālo stāvokli kā vienotu organismu. Foto stāsts ir Rīgas Stradiņa universitātes radošā bakalaura darba “Performance kamerai kā foto terapijā” rezultāts.

 

7. Daniela Dalmatova

Bērni ratiņkrēslā var piedalīties visās nodarbēs ar citiem bērniem.

 

11. Madara Ābele

Visiem cilvēkiem ir tādi momenti, kad pienāks, kāds melns laiks un nezin, ko darīt. Viņam var tikai palīdzēt cita cilvēka klātbūtne un sajūta, ka kādam esi vajadzīgs.

12. Aleksandrs Ceplis

Invaliditāte ir jebkura stāvokļa pieredze, kura personai apgrūtina noteiktu darbību veikšanu vai vienlīdzīgu piekļuvi noteiktā darbībā.

Invaliditāte var būt kognitīvas attīstības, intelektuāla, garīga, fiziskā, sensoriskā vai vairāku faktoru kombinācija. Invaliditāte var būt no dzimšanas vai iegūta cilvēka dzīves laikā.

13. Toms Lasmanis

Mental illnesses can affect anyone, some more than other. People with depression often have trouble doing anything besides lying in bed, and feel it’s a kind of sinking, some can swim back up, but some just sink.

14. Laura Gudovska

“Iekāp otra kurpēs: Cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem”

Stāsts būs par manu klases biedru Raivo, kuram ir autiskā spektra traucējumi.

Raivo pēc rakstura ir ļoti jauks un ļoti izpalīdzīgs, un pretimnākošs. Esmu novērojusi to, ka viņam patīk dažādas videospēles. Raivo ar mani vienā klasē mācās jau deviņus gadus, un pa šiem deviņiem gadiem esmu bijusi viņa uzticības persona un labākā draudzene. Bieži vien  redzu, ka jaunieši, kas mācās klasi zemāk, vienmēr aiztiek Raivo, grūsta un apceļ, arī mēdz apvainot lietās, kuras Raivo neizdara. Arī mazāki bērni, kas ir no 1.-5. klasei, izaicina Raivo, lai viņš sāktu trakot un arī apceļ. Viņš sevi parasti aizstāv, pasakot kādu frāzi no kādas videospēles vai vienkārši pasakot, ka tā nav labi (It’s not good).

Katru reizi, ka Raivo  tiek apcelts, es mēģinu viņu aizstāvēt un situāciju pastāstīt skolas direktorei vai klases audzinātājai, kas vienmēr arī mēģina risināt situāciju, bet vienmēr atradīsies kāds, kas to vienkārši nesaprot. Esmu ļoti pateicīga par to, ka Raivo ir manā klasē un varu iet katru darba dienu viņam līdzās. Vērot dažādas situācijas un mācīties, kā ar tām tikt galā.

Ja manā klasē nebūtu Raivo, es noteikti nemācētu tikt galā ar stresa situācijām un palīdzēt citiem tādās situācijās. Paldies, Raivo, ka parādīji pasauli no sava skatu punkta. Liels paldies arī maniem vecākiem, kas man iemācīja šādus cilvēkus cienīt no visas sirds!

 

15. Violeta Ščerba

Kādreiz…

“Mana sacerējuma tēma ir “Ka es pavadīju brīvdienas”. Es tos pavadīju kopā ar vecākiem, ciemojoties pie vecmāmiņas.

No rīta ēdām māmiņas ceptās pankūkas un skatījāmies multenes, tad ar visu ģimeni devāmies uz parku un pabarojām pīles. Man bija ļoti jautri, spēlējot bumbu ar tēvu zaļā pļaviņā. Pēc tam visi kopā ejām uz filmu, kuru es ļoti sen gribēju paskatīties. Vakarā mēs ar tēvu nolēmām uzbūvēt mājiņu putniem, kas dzīvo parkā. Tas izrādījās ļoti skaists. Šajā laikā mamma un vecmāmiņa mums visiem pagatavoja gardas vakariņas un”…

Tālāk es neklausījos. Nevaru. Es esmu labs un zinu, ka skaudība ir slikta. Es zinu, ka, ja es jūtos skumji vai pat raudāšu, neviens mani nežēlos. Bet varbūt kādreiz es izveidošu savu ģimeni. Kādreiz saņemšu dāvanas savā dzimšanas dienā, jautri pavadīšu brīvdienas un man būs māja. Kādreiz…

 

16. Gerda Ābele

18. Alīna Estere Orlova

Katrs cilvēks ir kā neatkārtojama zvaigzne, un mēs katrs varam spīdēt savā īpašajā veidā.
Cilvēki ratiņkrēslā spēlē basketbolu, tenisu, muzicē un dara daudzas citas skaistas un svarīgas lietas, kas liek mirdzēt viņu sirdīm priekā un aizrautībā – mirdzēt kā zvaigznēm. Sabiedrība lepojas ar šiem cilvēkiem. Par spīti kādiem funkcionāliem ierobežojumiem, mēs zinām, ka šie cilvēki ir zvaigznes, zvaigznes, kas mirdz līdzās citām.

 

22. Anonīms

Bērnu pasaulē ir daudzveidība, spožums un krāšņums,  Bet daļa saskaras ar grūtībām, taču turpina spīdēt tik spoži kā zvaigznes debesīs. Iekāp viņu kurpēs, un izrādi empātiju, Dariet to, kas ir pareizi. Viņu ceļojums ir unikāls, katra taka, ko viņi iet, ir pārbaudījumiem bagāta, bet ar līdzcilvēku atbalstu mēs spēsim vīniem palīdzēt. Tādā veidā viņu kurpēs mēs atklājam spēku, labestību un iecietību. Katrā sarežģītā brīdī viņi atradīs savu vietu, pateicoties savai drosmei viņi spēj būt viņi paši un neraudzīties ar skaudīgām acīm uz apkārējiem ļaudīm bet gan rast prieku raugies uz citiem. Klausieties viņu stāstos, viņu sapņos, viņu kurpēs mēs atrodam zelta sirdis šajā zemē. Ar laipnību un sapratni, būsim drosmīgi, Jo katrs bērns ir pelnījis iespēju būt mierinātam un mīlētam. Iekāp citu kurpēs, neatkarīgi no sarežģījumiem, vienmēr roku rokā. Kopā radīsim vienlīdzīgu zemi daudzveidīgam skatījumam uz dzīvi. Bērniem ar funkcionāliem  traucējumiem, radīsim iekļaujošāku vidi šajā pasaulē. No viņiem varam tikai un vienīgi mācīties, jo bērni ar funkcionāliem traucējumiem, viņi ir patiesi, viņi spēj rast laimi mazās lietās, iepriecināt otru un paskatīties uz notiekošo otra acīm. Iekāp otra kurpēs, ar mīlestību, pieņemšanu un cieņu raugies ik dienu nākotnē, sniedzot iespēju arī viņiem justies vienlīdz svarīgiem un pieņemtiem.

 

23. Sabīne Caunīte

“Durvis atveras…” ir digitāls darbs, kur ir apvienota fotografēšana ar digitālo mākslu. Šis darbs parāda, ar ko cilvēki ar garīgā rakstura traucējumiem jūt, vairāk skatoties no personīgās pieredzes. Darbā ir attēloti taustekļi, kas lien ārā no atvērtajām durvīm un gāž nost celtnes. Šis reprezentē bailes, ar ko šie cilvēki sastopas katru dienu. Bailes, ka kāds uzzinās par viņu garīgās veselības problēmām un uzskatīs viņus par slimiem vai, ka viņi izliekas priekš uzmanības. Sajūta, ka beidzot viņiem paliek labāk un šī pilsēta, ko viņi ceļ sāk plaukt, līdz durvis sāk atvērties un patiesība sāk iznīcināt šo pilsētu.

30. Laine Paura

Dzīvoju kopā ar adoptēto brāli un divām adoptētajām māsām. Šo darbu mēs veicām kopā un ar mīlestību.

 

32. Herta Barisa

Mans darbs ir domāts, ka cilvēks neredz visu. Taču nav akls, bet acs vidū ir punkts kur neko neredz. Man ir pazīstams cilvēks ar šādu problēmu.

 

44. Ance Ābolkane

Kad paliek par grūtu, atceries, ka pasaulē ir cilvēki, kas Tev vienmēr palīdzēs!

55. Zlata Daškeviča

Vissvarīgākā lieta, kas cilvēkam ir, ir dvēsele.

56. Elīza Daniela Dzene

Bieži vien cilvēki mums apkārt nemaz nesaprot to kā jūtas bērni ar funkcionāliem traucējumiem….

Tik daudzi “dēmoni” mājo bērna sirdī, kad viņam ir jādzīvo ārpus ģimenes…. kad viņam nav tās mīlestības un uzmanības, kuru tas alkst!

Dažreiz garīga rakstura traucējumi ir kā čūskas, kas Tevi apvij un neļauj soli tālāk spert…

57. Amanda Otomere

Pasaule ir bailīga vieta, it īpaši, ja esi savādāks. Cilvēkiem, kas atšķiras, ne reti nākas saskarties ar dīvainu skatu vai aizspriedumu no citiem, kas veido vientulības sajūtu jeb domu, ka esi nepieņemts un viens šajā pasaulē. Vēlos atgādināt, ka mēs visi esam svarīgi, unikāli un nevienam nevajadzētu justies atstumtam 🙂

58. Elīza Slokenberga

59. Daniēla Rjabova

Darbā ir attēlota sieviete, kura slīkst. Slīkst savās jūtās un pārdomās. Ūdenī, kad cilvēks kliedz, viņu nedzird. Tā arī šie cilvēki, kuri ir ar garīgā rakstura traucējumiem, uzskata, ka viņus nedzird. Un, diemžēl, mēs kā emocionāli izturīgāki cilvēki- nemēģinām izglābt slīkstošo no ūdens un sadzirdēt to. Darbs tika veikts uz zīdaina auduma, kurš simbolizē mieru un brīvību, jo tomēr viss nebūtu tik slikti, ja mēs mēģinātu palīdzēt šiem cilvēkiem ar problēmām. Ja mēs tikai runāsim, ka cilvēkiem ar garīgā rakstura traucējumiem ir jāpalīdz, ka nevar stāvēt malā, ka ir jādara kaut kas, bet paši neko nedarīsim… tad mēs tikai lejam ūdeni, kurā šie cilvēki arī slīkst.
Neej garām, palīdzi slīkstošajam- esi viņa glābšanas riņķis!

 

61. Zane Munduma

“Iekāp otra kurpēs: bērni, kuri dzīvo vai ir dzīvojuši institucionālajā ārpusģimenes aprūpē”

Vai..?

Dāvis, 9

Sēdēju pie loga un domāju, kā būtu, ja man būtu ģimene. Vai man būtu māsa un brālis? Vai mēs ceļotu pa pasauli, kā to dara mani klases biedri? Bet mans vislielākais jautājums ir, vai mani kāds mīlētu? Šis jautājums man nelika mieru, tāpēc uzjautāju bērnunama audzinātājai. Viņa sacīja: “Dāvi, tu esi mūsu ģimenes daļa, un mēs tevi ne tikai mīlam, bet arī rūpējamies par tevi kā par saviem pašiem bērniem. Tu esi īpašs un nozīmīgs.” Šī atbilde manā sirdī iedeva neparastu, bet patīkamu siltumu. Tas man deva cerību, ka esmu vajadzīgs kādam un ka mani mīl.

Annija, 7

Man patīk skola. Skolā ir jauni bērni un jauni draugi, vismaz tā audzinātāja saka, ka mēs viens otram esam draugi. Bet vai citi bērni ir mani draugi? Kādu dienu skolotāja deva mums grupas darbu, kurā bija nepieciešama katra bērna dalība. Grupas darbs bija jautrs, un es jutos saliedēta ar, nu jau saucamajiem, maniem draugiem. Es biju ļoti priecīga, ka man radās jauni draugi.

Pēteris, 16

Mācos vidusskolā. Mans sapnis ir kļūt par ķirurgu. Zinu, ka tam ir vajadzīga tālāka mācīšanās, bet vai man ir izredzes? Vai man ir iespēja iegūt augstāku izglītību? Man taču nav nekā! Nevaru ņemt kredītus bez darba, un nav neviena radinieka kurš man palīdzētu! Kā tad varu iestāties augstskolās? Nolēmu aprunāties ar skolotājiem. Skolotāji piedāvāja atbalstu un padomu, un es nolēmu sākt piedalīties papildus mācību programmās. Kaut arī zinu, ka mans ceļš būs izaicinošs, es esmu apņēmies pierādīt sevi.

Ilze, 13 

Atceros to dienu, pirms 2 gadiem, kad mana ģimene mani uzņēma ar atplestām rokām. No paša sākuma, pat tagad citreiz uzrodas jautājums, kāpēc tieši mani izvēlējās? Tagad jau saprotu, ka viņi mani neizvēlējās vienkārši tāpat, bet kā savu ģimenes locekli.

Dzīvojot bez ģimenes un specifiskas pieejas, kuru var nodrošināt vecāki, bērni var palikt bez atbilžu uz vienkāršiem jautājumiem, kā arī palikt bez padomiem un dzīves vērtībām. Katrs stāsts piedāvā kaut ko jaunu un dzīvotspējīgu par cilvēku attiecībām, pieņemšanu un personīgajiem izaicinājumiem. Rakstot stāstus, cerēju, ka lasītājs spēs iedomāties, kā katrs personāžs jutās, nonākot situācijās, kas varētu būt tālu no viņa vai viņas īpašā dzīves konteksta. Dzīvojot bez ģimenes un atbalsta, bērni var piedzīvot īpatnējas emocijas un pieredzes, kas citiem var palikt nesaprotamas. Stāsti sniedz ieskatu ne tikai viņu ikdienā, bet arī dziļās sajūtās, piemēram, empātijā, draudzībā un piederībā.

62. Kristīne Leitāne

 

“Īpaša” bērna pasaule-

Interesanta un kautrīga.

“Īpaša” bērna pasaule-

Mazliet biedējoša,

Bet labsirdīga un atvērta.

Dažreiz tā mūs biedē:

Kāpēc viņš klusē?

Kāpēc viņš ir nobijies?

Kāpēc viņš nerunā?

“Īpaša” bērna pasaule

 Ielaiž tikai savus,

Bet iepazīsti viņu labāk,

Un tu uzreiz sapratīsi

“Īpaša” bērna pasaule

Ir tāda pati kā tev

63. Stefanija Hemmele

64. Evelīna Lāce

65. Katrīna Brice

Liktenis.

Liktenis katra cilvēka dzīvē ievelk pavisam dažādas krāsas. Vienam tās ir koši dzeltenas, smaidiem un ziedu pļavām pilnas sārtiem mīlestības toņiem un ar zilu debesu jumu, bet citam dominē pelēkie toņi, brāzmains vējš ar asām lietus lāsēm, tumšiem padebešiem un izplūdušām robežām.

Ļoti viegli ir iekāpt cilvēka kurpēs, kura dzīvi apņem gaišie toņi, bet daudzreiz grūtāk ir saprast un iejusties tās personas dzīvē, kuru liktenis ir šaustījis, kura dzīve bijusi pilna ar dažādiem pārbaudījumiem un pārdzīvojumiem.

Esmu mēģinājusi iejusties kāda bērna dzīvē, kurš ir nonācis audžuģimenē. Viņš, kā jau mēs katrs, ir ienācis pasaulē, lai dzīvotu, augtu, mācītos un justu mīlestību, bet diemžēl dzīve viņu ir metusi vētras plosītā jūrā, likusi iet akmeņainu ceļu. Reizēm ir bijis jāturas pretī asajām lietus un krusas šaltīm, kas nežēlīgi sit. Bērnam ir noplīsušas kurpes un bieži vien vēderā ir tikai kripatiņa rupjas maizes. Viņa matiem ir izspūruši.

Reizēm ar skumjām acīm ir jānoskatās, kā cita mīloša ģimene pavada laiku kopā, viens otru atbalsta un samīļo. Tajā brīdī tik ļoti gribas mātes silto roku pieskārienu un mīļu vārdu….varbūt kaut kad…..būs ….. Un cerība ir tā, kas virza uz priekšu, kas neļauj padoties. Cerība kā zilais ilgu putns apņem  prātu un domas.

Un kā mēs zinām, ja mēs kaut ko ļoti, ļoti vēlamies, tas piepildās, tas atnāk pie mums. Un kādā dienā, kad aiz loga līst auksts lietus un pūš vējš, raudams krāsainās lapas, kāds bērna sirsniņā iemet saulainu smaidu, labu vārdu un tik ļoti gaidītu pieskārienu. Tas ir tik savādi, tik neierasti…..tas patiešām notiek? Tas nav sapnis? Sākumā tas viss liekas svešs un neīsts, šķiet, ka tas aizlidos kā pieneņpūka debesīs, izkusīs kā kristāliskā sniegpārsla, bet nē…. Pamazām vējš aizdzen lietu un tumšos mākoņus. Aust saule, kas rotājas koku galotnēs un kas mākonim ir uzzīmējusi zelta maliņu. Pasaule ir kļuvusi silta un gaiša. Paldies jaunajai ģimenei par kopā būšanu un krāsaino dzīvi. Protams, liktenis ik pa brīdim ietriep kādu pelēku svītru, bet, ja blakus ir labestīgi, saprotoši un jauki cilvēki, nekam nav grūti tikt pāri, visi ledi ir izkausējami… Paldies jaunajai ģimenei! Es dzīvoju un es esmu!

78. Marta Bordāne

Uzskatu, ka cilvēku nevajadzētu vērtēt pēc viņa pārvietošanās veida: kājām vai ratiņkrēslā. Attēloju to, cik svarīgi un vajadzīgi ir pieņemt bērnus ar funkcionāliem traucējumiem. Ratiņkrēlsā vai nē, mēs varam padot roku viens otram un būt blakus, atbalstīt. Pieņemšana-svarīga vērtība, kura daudzos no mums ir jāattīsta.

79. Edvards Vārpsalietis

“Iekāp otra kurpēs: cilvēki ar garīgā rakstura traucējumiem”

Savā darbā vēlos rakstīt par cilvēkiem ar garīgā rakstura traucējumiem. Tie ir cilvēki, kam ir psihiska saslimšana vai garīgās (intelektuālās) attīstības traucējumi, kas ierobežo šo cilvēku spējas aprūpēt sevi un strādāt, kā arī apgrūtina iekļaušanos sabiedrībā. Personām ar intelektuālās attīstības traucējumiem ir grūtības ar mācībām, un viņi attīstās lēnāk nekā viņu vienaudži. Šis stāvoklis parasti tiek konstatēts piedzimstot vai arī agrā bērnībā. Reizēm tas rodas smadzeņu bojājumu rezultātā pēc pārciestām traumām un slimībām.

Izšķir trīs intelektuālās attīstības traucējumu pakāpes – viegla, vidēja un smaga. Intelektuālās attīstības traucējumu gadījumā vairāk svarīga ir aprūpe, atbalsts un attieksme. Stāvoklis ir relatīvi stabils un nemainīgs. Psihisko slimību gadījumā, piemēram, depresijas, šizofrēnijas, bipolāri afektīvu traucējumu, anoreksijas un citu, lielākā loma ir medikamentiem un to lietošanai, kā arī psihoterapijai. Stāvoklis var būt mainīgs.
Mana ideja, kā uzlabot šo cilvēku dzīvi, ir vairāk informēt sabiedrību par šiem cilvēkiem, lai sabiedrība tos vairāk iepazīst un izrāda cieņu, veidot un atbalstīt šo cilvēku satikšanās vietas, lai viņi iepazīst viens otru un saprot, ka nav vienīgie šādā situācijā. Tas uzlabotu viņu pašapziņu, un viņi iegūtu sev jaunus, mīlošus un atbalstošus draugus.
Vēl es vēlētos paust domu par šo cilvēku mācību vielas pielāgošanu, izveidi un uzlabošanu. Manuprāt, vajadzētu būt mazāk teksta un vairāk zīmējumu, attēlu un viegli saprotamu grafiku. Tas palīdzētu saprast, iedziļināties, iegūt zināšanas.
Ļoti svarīga dzīves sastāvdaļa ir darbs. Mūsdienās darba devējiem ir iespēja piedāvāt dažādas darba formas – elastīgi darba grafiki, nepilna laika darbs, attālinātais darbs, darbs mājās. Tas veicina atveseļošanās procesu, palīdz iekļauties sabiedrībā, vajadzīgam.
Cilvēkiem, kuriem ir depresija, ir jāpalīdz uzreiz, jo cilvēks ar šo slimību var ātri izdarīt pašnāvību, ja viņš ir pārliecināts par savu nodomu un ja viņam nav atbalsta.
Cilvēki bieži baidās no nezināmā, neizprotamā, taču mums blakus ir cilvēki, kuri ir atšķirīgi, citādi. Mums jāpalīdz viņiem justies droši. Mums jāmaina sava attieksme, jāiemācās saprast, respektēt un atbalstīt cilvēkus ar garīgā rakstura traucējumiem, jo viņi ir un vienmēr būs tādi paši cilvēki kā mēs, tikai ar savu pasaules redzējumu.

Edvards Vārpsalietis

14 gadi

Turku pagasts, Līvānu novads

80. Amanda Ketija Jēkabsone

Īss komikss par dzīvi ar lielām bailēm (Anxiety). Paša darba autora pieredze ar veikaliem.

81. Gabriela Anna Smelte

Tici tam kas tu esi, nevis ko citi saka par tevi.

83. Sabīne Sapiega

Mēs neviens neesam vienādi, reizēm ir jāpielāgojas, lai varētu darīt to ko otrs.

Šis ir bērnu laukums, kas paredzēts visiem. Bērni ar funkcionāliem traucējumiem zīmējumā ir – meitene ratiņkrēslā, zēns uz slidkalniņa un zēns, kurš spēlē bumbu.

Reizēm mēs nezinām, kas darās otra cilvēka galvā, viņš var būt smaidīgs, taču, galvā rosās visādas domas. Kopā ir vieglāk un reizēm tikai vajag kādu blakus, lai uzlabotu omu gan sev, gan otram un vieglāk izdarīt darbus ir kopā!

85. Dāvids Mateša

Dāvids ir daudz redzējis situācijas, kad suņi ir lielākie palīgi. Paldies viņiem par to.

86. Katrīna Rugāja

Stāsts ir par tuvinieku, kuram ir kustības traucējumi. Tajā ir aprakstīts viņu bērnības ikdiena. Ar šo stāstu vēlas dot cerības tiem, kuri ir līdzīgā situācijā.

Stāsts par kādu zēnu, kuru es tagad labi pazīstu

Stāsts, ko vēlos izstāstīt, sākās sen, kad manis vēl nemaz nebija. Bet notika tas tepat Latvijā, Rīgā. Kādā ģimenē piedzima puisītis, kuru visi ļoti gaidīja. Taču kopā ar prieku par bērniņu viņa vecāki saņēma arī kādu sāpīgu ziņu. Ārsti slimnīcā uzreiz pamanīja, ka zēna kājas nav vienādas. Labā kāja nebija augusi tā, kā tas parasti notiek ar veseliem bērniem – nebija pietiekami izveidojies apakšstilba kauls.

Vecākiem bija jāpieņem ļoti nopietns lēmums – vai veikt zēnam vairākas operācijas, kuru rezultātu bija grūti prognozēt, vai arī ļaut visam iet savu gaitu. Ja neveiktu operācijas, zēns augtu, bet labā kāja nekad neizaugtu tāda, lai viņš pats varētu staigāt. Piekrītot veikt operācijas, zēna vecāki zināja, ka tās būs sarežģītas, ka viņu puisītim ļoti sāpēs, ka pēc operācijām būs arī ilgstoša rehabilitācija un vajadzēs lielu pacietību, lai kāja kļūtu par zēna atbalstu un viņš varētu staigāt. Jau pašā sākumā bija skaidrs, ka zēns nekad nevarēs skriet, bet bija cerība, ka viņš varēs nostāties uz savām abām kājām. Un tā visiem bija galvenā motivācija.

Kad pie zēna ciemos nāca citi bērni, viņi stāstīja, ko dara bērnudārzā. Bet zēns stāstīja, kā viņam gājis slimnīcā un sanatorijā, kā viņš sadraudzējies ar medmāsiņām un auklītēm. Lai dienas, dzīvojoties pa māju vai sēžot pie loga, kamēr citi bērni skraida pagalmā, nešķistu tik garas, zēns ātri iemācījās lasīt. Pēc operācijām smagajā fiksācijas aparātā ieslēgtā kāja sāpēja, bet laiks kopā ar “Kumaonas cilvēkēdājiem” un citu grāmatu varoņiem pagāja daudz ātrāk un interesantāk.

Kad citi bērni skolā gāja uz fizkultūras stundām, zēns palika klasē, lasīja grāmatas vai risināja uzdevumus. Kad atkal pēc kārtējās operācijas zēnam ilgāku laiku vajadzēja pavadīt slimnīcā un mājās, skolotāji nāca ciemos, lai zēns neiekavētu mācības. Ar matemātiku un visu pārējo gāja viegli. Grūti bija staigāt, jo tas sāpēja un prasīja lielu piepūli. Bet galvenais, ka tas bija iespējams. Viņš arī iemācījās braukt ar riteni – mīt velosipēda pedāļus zēnam bija pat vieglāk nekā staigāt.

Zēnam ļoti patika un padevās eksaktie priekšmeti – matemātika, ķīmija, fizika un informātika. Viņš piedalījās dažādās mācību olimpiādēs un ieguva top vietas. Skolā viņu sauca par gudro zēnu.

Kad zēns absolvēja vidusskolu, viņš sāka studēt. Paralēli mācībām viņš sāka strādāt ar datoru, veidot grafiskos dizainus un programmēt. Viņš bija kļuvis par pieaugušu cilvēku.

Viņš iemācījās braukt ar auto un ieguva autovadītāja tiesības. Tad apprecējās, un ģimenē piedzima meita. Viņš turpināja apgūt jaunas IT prasmes, iekārtoja sev darbavietu mājās un nodibināja savu uzņēmumu. Viņš strādā ar prieku. Un viņam viss lieliski sanāk.

Ja nepieciešams, viņš ir labs skolotājs savai meitai un arī citiem, palīdzot apgūt zināšanas dažādos eksaktajos priekšmetos. Viņš ir foršs, labsirdīgs un ļoti pacietīgs cilvēks. Viņam patīk braukt ar auto, tāpēc viņš ir ģimenes šoferis – viņš var vadīt mašīnu, kura aprīkota ar automātisko ātrumkārbu.

Es labi pazīstu cilvēku, par kuru uzrakstīju šo stāstu, jo viņš ikdienā man ir blakus. Tas ir mans tētis. Un tā ir mana atklāta un personīga pateicības vēstule tētim.

Ilustrācijā ir attēlota meitene, kura ir uz autiskā spektra. Tomēr šī ilustrācijā var būt piemērota arī citiem cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem.
Es mēģināju pēc savas interpretācijas vizualizēt to sajūtu un emocijas, ka ir vēlme sasniegt savus sapņus, ambīcijas, hobijus un viss kas vajadzīgs, bet pats fiziski nespēj un sākt, jo smadzenes nevēlas “sadarboties”.

87. Sabīne Anna Dzierkale

92. Beāte Šneidere

93. Beāte Šneidere