Brāļu stāsts par dzīvi aprūpes iestādē

Miera un mīlestības oāze – brāļu stāsts par dzīvi aprūpes iestādē

 

“Vispirms jāpabeidz mācības, tad jāatrod labs darbs, jāiekārto sava māja, un pēc tam jau varēs domāt arī par ģimeni, par bērniem,” saka brāļi Aleksejs un Aleksandrs jeb Ļoša un Saša, kā viņus dēvē sociālā atbalsta un aprūpes centrā “Avots”. Tā ir vieta, ko brāļi sauc par savām otrajām mājām un kur puiši iemācījušies ne tikai cept olu un citas dzīvei nepieciešamās prasmes, bet arī izpratuši, ko nozīmē, ja kāds tevi mīl, par tevi rūpējas, raizējas un, jā, dažkārt pašu labad arī sarāj.

Motivācija vecākiem

Patiesībā viņi ir trīs brāļi – nu jau pilngadību sasniegušais Ļoša, par viņu trīs gadus jaunākais Saša un 12 gadus vecais Nikolajs jeb Koļa. Sociālā atbalsta un aprūpes centrā “Avots” Daugavpils pusē tagad mitinās abi jaunākie puiši, Ļošam pēc 18 gadu vecuma bija jāuzsāk patstāvīga dzīve. To nosaka likums. Ļoša gan vēl mācās – šogad viņš ir 2. kursa audzēknis Daugavpils Būvniecības tehnikumā, kur apgūst inženiertehnoloģijas. “Būšu automobiļu atslēdznieks,” viņš teic, bet “Avota” vadītāja Lilita Gasjaņeca steidz piebilst, ka puisis būs labs sava aroda meistars, jo “tik pedantisku cilvēku ir maz. Viņam istabiņā vienmēr bija kārtība, visas lietas ir pedantiski sakārtotas, un Ļošam ir zelta rokas”.  Tādas esot arī puišu tēvam, ar kuru kopā abi vecākie brāļi šovasar strādājuši, veicot cilvēkiem dažādus sarunātus gabaldarbus.

Jā, brāļiem ir abi vecāki, ar kuriem viņi arī tiekas, bet Ļoša tagad, pēc pilngadības sasniegšanas, gan skolas brīvlaikos, gan nereti arī nedēļas nogalēs dzīvo pie viņiem.

“Lielākajai daļai bērnu, kas dzīvo te, “Avotos”, ir vecāki. Daļai atņemtas aizgādnības tiesības, daļai – pārtrauktas, taču ģimene drīkst un pat tiek mudināta veidot kontaktu ar saviem bērniem. Viņi brauc ciemos pie mums, tāpat, ja bāriņtiesa devusi atļauju, bērni drīkst aizbraukt pie vecākiem uz brīvdienām,” atklāj Lilita Gasjaņeca un piebilst – daudziem vecākiem tā ir ļoti laba motivācija spert kādus soļus, tādā veidā uzlabojot ne tikai bērnu dzīvi, bet arī savējo: “Jo noteiktie ierobežojumi ir strikti jāievēro. Un šie vecāki zina – ja tos pārkāpj, tad bērni ciemos nebūs!”

Mamma un tētis – neaizstājami

Sociālā atbalsta un aprūpes centrs “Avots” izveidots ar Eiropas Savienības fondu atbalstu deinstitucionalizācijas projekta ietvaros un pastāv jau trīs gadus. Tas ir četru atsevišķu centru komplekss: grupa “Kamoliņš” – ģimenes videi pietuvināts pakalpojums; jauniešu māja ar atsevišķiem dzīvokļiem; krīzes centrs bērniem un māmiņām; rehabilitācijas centrs bērniem ar funkcionāliem traucējumiem.

Pirms tam te atradās Naujenes bērnunams, kur Ļoša arī ieradās pēc tam, kad bija kādu laiku pavadījis citā bērnunamā. “Viņš ļoti raudāja,” atminas Lilita, bet puisis paskaidro, ka iepriekšējā iestādē piedzīvojis vardarbību – Ļoša ar galvu bāzts tualetes podā un viņam virsū nolaists ūdens: “Domāju, ka te būs tāpat.”

Iepriekšējās bērnunama pieredzes un arī paša ģimenē piedzīvotā rezultātā Ļoša neprata draudzēties ar citiem, bija noslēgts, turklāt puisim bija logopēdiskas problēmas, kuru dēļ radās dažādi pārpratumi. “Tagad es esmu pilnīgi cits cilvēks,” viņš pats atzīst un pastāsta, ka bērnunama laikā paviesojies arī Amerikas ģimenēs, kopumā septiņās, taču vienmēr atgriezies. Par iemesliem viņš daudz nerunā, vien atzīst, ka tad, kad jau piedzimis brālis Aleksejs, esot apņēmies parūpēties par Sašu. Arī Ligita Gasjaņeca apliecina – Ļoša kā vecākais brālis vienmēr uzmanījis mazākos: “Dienās viņš būs ļoti gādīgs tētis.”

Kāpēc īsti nokļuvuši valsts aprūpē, puiši runā nelabprāt, vien pa kādai drusciņai paustais ļauj noprast, ka ģimenē ir alkoholisma problēmas ar visām no tā izrietošajām sekām. Tomēr teiciens, ka mammu un tēti neviens nevar aizstāt, ir skaudri patiess. Sarunas gaitā atklājas kāds gadījums, kad vecāki apciemojuši abus jaunākos brāļus, bet Ļoša palicis vien skatītājos un pēc tam savu sāpi gauži izraudājis. Mamma gan centusies vecākajam dēlam slepus iespiest rokā kādu piecīti, taču Ļošas lielākā vēlme – pieglausties vai kaut pieskarties saviem vecākiem, lai sajustu viņu siltumu – tā arī palika nepiepildīta. “Kad Ļoša pēc vairākiem gadiem pirmo reizi aizbrauca ciemos pie vecākiem, viņš atgriezās tik laimīgs. Tagad visi trīs brauc pie ģimenes,” teic Ligita Gasjaņeca.

Kā laimīga ģimene

Arī stāstot par “Avotā” piedzīvoto, gan Ļoša, gan Saša tā kā atdzīvojas – pat viņu ķermeņa valoda liecina, ka te viņi patiesi piedzīvo to, ko mēdz dēvēt ar vārdiem “laimīga ģimene”. Vispirms tiek minēti daudzie izklaides piedzīvojumi, izbraucieni, tad seko arī apgūto prasmju uzskaitījums, starp kuriem ir gan ēst gatavošana, gan vārīšana un konservēšana ziemas krājumu papildināšanai, arī budžeta plānošana un daudz citas noderīgas lietas. “Mēdz teikt, ka institūciju bērni dzīvei nav sagatavoti, taču mūsu centrā dzīvojošie jaunieši un pat mazāki bērni nereti prot vairāk, nekā ģimenēs augušie,” saka Sociālā atbalsta un aprūpes centra “Avots” vadītāja, bet puiši papildina, ka te liels nopelns ir centra darbiniekiem – visi esot kā liela ģimene, tiek saukti mīļvārdiņos, un pat tad, ja kāds kādu sabar, ir skaidrs – tas par lietu, nevis no ļauna prāta.

Pašlaik “Avotā” ir 16 bērnu, kurus aprūpē psihologs, sociālie rehabilitētāji, sociālie aprūpētāji un vienkārši aprūpētāji jauniešu mājā, kur mitinās arī Saša: “Kādreiz dzīvoju lejā vienā istabiņā kopā ar mazāko brāli Koļu, bet tagad man ir istaba, kur iepriekš dzīvoja Ļoša.” Puiši smej, ka tā esot labākā visā mājā, bet Ligita Gasjaņeca papildina, ka patiesībā “Avotā” katrs dzīvoklis, katra istabiņa ir iekārtoti tā, lai šeit būtu mājīgi. Lai bērns, kurš nereti piedzīvojis prātam neaptveramas šausmas un kuram trūcis vecāku mīlestības, siltuma, iejūtības, šeit gūtu kaut mazu daļiņu no tā visa.

Skaidrs, ka iestādē ir savi noteikumi, kas jāievēro, gluži tāpat kā ģimenē, taču “šī ir atvērta tipa iestāde, un bērni, kuri jau pārcēlušies uz jauniešu māju, – kā Ļoša tagad, – var paši kaut kur aizbraukt, ja vēlas, iet peldēties utt. Tikai par to ir jābrīdina.”

Būt labākam

“Šie brāļi ir labākie, viņi ir mūsu zelts,” saka “Avota” vadītāja un paskaidro, ka viņu aprūpē nokļūst bērni, kuri centušies iedzīvoties arī audžuģimenēs, dažkārt pat piecās vai sešās, bet uzvedības, reizēm atkarību dēļ no viņiem atteikušies. Turklāt mūsdienās ar atkarībām jāsaprot nevis alkohols vai cigaretes, bet gan narkotikas. Nu jau tās lietojot arvien jaunāki bērni un nereti pat visa ģimene.

Krīzes centrā tiek ievietoti klienti ar sociālā dienesta rīkojumu, pārējos “Avota” kompleksos ievieto bērnus ar bāriņtiesas lēmumu. Covid-19 laikā bijis gadījums, kad uz krīzes centru atvesti bērni, kuri šīs vīrusinfekcijas dēļ zaudējuši abus vecākus, un mazajiem nebija, kur palikt.

Sāpinātu un pat salauztu sirsniņu “Avotā” ir daudz, taču tikpat daudz te ir mīlestības, kas pamazām vien šīs brūces ja ne gluži sadziedē, tad aizlāpa gan, atstājot vien nenozīmīgas rētas. Tās pat ir vajadzīgas, jo atgādina un palīdz bērnam būt labākam pieaugušajam dzīvē. Būt labākam vecākam, draugam, vīram vai sievai. Gan Ļoša, gan Saša sarunas laikā vairākkārt uzsver – viņi nekad negribētu savu bērnu iemainīt, piemēram, pret alkoholu. “Tas ir pārāk briesmīgi,” sarunas beigās nosaka Ļoša, un brālis viņam piekrītoši māj ar galvu.