Vai mēs esam iekļaujoša sabiedrība?
Latvijā ir vairāk nekā 26 tūkstoši cilvēku, kuriem noteikta invaliditāte psihisku un uzvedības traucējumu dēļ. Gandrīz 95 tūkstošiem cilvēku ir diagnosticēti psihiski un uzvedības traucējumi. Tie ir cilvēki, kuri piedzīvo grūtības un ir vērsušies pēc palīdzības pie speciālistiem, taču ir arī nezināms skaits cilvēku, kuri, piemēram, savu vai sabiedrībā valdošo aizspriedumu dēļ nevēršas pie speciālistiem vai bailēs no sabiedrības nosodījuma to slēpj.
Diemžēl sabiedrība vēl bieži vien nesaprot atšķirību starp dažādām psihiskām slimībām. Mēdz būt stereotipi, ka, piemēram, depresija ir “vienkāršāks slimības veids” vai pat tā nav slimība, tikai pesimistiska attieksme pret dzīvi. Visas saslimšanas nav vienādas, visi psihoemocionālie stāvokļi nav raksturojami kā psihiska saslimšana. Piemēram, tikai skumjas nav depresija, skumjas un nomāktība tiešām var izzust pašas no sevis, un tad cilvēkiem rodas nepareizs priekšstats, ka arī citiem “depresija pāries”.
Lai ieviestu mazliet skaidrības – ir psihoemocionālas problēmas, kuru risināšanai nav nepieciešama psihiatra palīdzība. Tā cilvēku daļa, kura ir spēcīgāka, spēj atpazīt savas grūtības, nelabvēlīgu notikumu sekas. Ir neirotiskā spektra traucējumi, garastāvokļa traucējumi, kas ar pareizu ārstēšanu un atbalstu, ja vien tie nav izteikti un apvienoti ar blakus saslimšanām, neierobežo sociālās un profesionālās aktivitātes. Vēl ir neirālās attīstības traucējumi, kad ir jāstrādā ne tikai ar cilvēku, bet jāpielāgo apkārtējā vide. Arvien biežāk medicīnas ikdienā ienāk pacienti ar personības traucējumiem, aktīvi pieprasot sava psihoemocionālā stāvokļa uzlabošanu. Lai arī ārstam ir jāseko vadlīnijām, šādu gadījumu risināšanai nav “vienas brīnumtabletītes”. Var palīdzēt psihoterapija, darbs ar sevi, savu personības uzvedības modeļu maiņa – tad arī iekļaušanās sabiedrībā notiks sekmīgāk. Līdz ar to nav vieglo vai smago traucējumu, ļoti liela nozīme ir cilvēka personības izturībai, bioloģiskām un ģenētiskām iezīmēm, un vienai diagnozei var būt dažādas iespējas, kā pacients pielāgojas un funkcionē.
Izaicinājumi cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem
Ikvienam no mums darbs piešķir jēgu dzīvei un tādējādi pieaug pašvērtējums, tomēr joprojām pastāv nepilnīgs uzskats par cilvēkiem ar psihiskiem traucējumiem, piemēram, ka viņi nevar strādāt tā kā visi pārējie, nespēj izturēt slodzi. Cits šķērslis – pat ja pacientam ir izieta obligātā veselības pārbaude un psihiatrs ir atzīmējis, ka viņš var veikt noteiktus pienākumus, tik un tā darba devējs nereti atsakās viņam uzticēt darbus, piešķirt paaugstinājumu kādu iepriekš sabiedrībā dominējošu aizspriedumu dēļ. Ja vēl pacients godīgi atzīmē, ka lieto kādus medikamentus, atkal no darba devēju puses var būt stigma, bailes uzticēt atbildību. Tas ir netaisnīgi, jo, pielāgojot profesijas izvēli, darba vidi un ritmu, arī cilvēks ar psihiskiem traucējumiem spēj ļoti daudz. Pētījumi rāda, ka profesionālo pienākumu veikšanai ir ļoti liela nozīme saslimšanas uzlabošanā un slimības simptomu mazināšanā.
Ik pa brīdim medijos dzirdam par piemēriem, kuri atklāj pacientu cīņu par savām tiesībām, arī tiesvedībām, lai saņemtu sev vēlamos pakalpojumus un sabiedrības attieksmes maiņu. Runājot par šizofrēniju, autiskā spektra vai intelektuālajiem traucējumiem, šie cilvēki ir viena no visievainojamākajām sabiedrības grupām. Viņi visbiežāk ir mazāk apņēmīgi, tādēļ sabiedrībai, tā vietā lai pasīvi gaidītu, kas ar šo cilvēku grupu notiks, būtu labi to aktīvi aizstāvēt.
Vai mēs esam iekļaujoši?
Liene Sīle dalās pārdomās: “Es par to domāju katru dienu jau 12 gadus, strādājot nozarē. Un atbildes ir tik dažādas atkarībā no tā, vai mēs runājam par pilsētu vai lauku reģionu, par jauniešiem vai vecākām paaudzēm. Kad sāku strādāt psihiatrijā, nevarēju iedomāties, ka vietnē “X” kāds atzīsies, ka “man ir šizofrēnija”, jo agrāk tas bija gandrīz tabu temats.”
Psihiatrus priecē, ka Latvijā praktiski vairs neeksistē speciālās mācību iestādes bērniem vai jauniešiem ar garīga rakstura vai funkcionāliem traucējumiem. Latvijā ir iekļaujošā izglītība, un nu jau kādu laiku jautājums ir vairāk par to, vai vecākiem un skolotājiem ir pieejams vajadzīgais atbalsts.
“Lai gan mēs kā sabiedrība runājam un aktualizējam tematus par iekļaušanu un arī psihiatri nemitīgi tiek uzrunāti un intervēti, bieži vien tam neseko reāla darbība no sabiedrības puses. Rodas sajūta – ja mediju telpā izskan, ka nozare attīstās un patiesībā ir iekļaujoša, tas nevienu neinteresē, jo turpinās antipsihiatriskas kampaņas un sabiedrība tik un tā paliek negatīvi uzlādēta. Psihiatrijas nozare strauji attīstās, ir inovācijas un jauni medikamenti. No medicīnas puses raugoties, pēdējo 30 gadu laikā vērojama būtiska attīstība. Psihologu paliek arvien vairāk, daudzas iniciatīvas jau esam īstenojuši. Mēs būtu gatavi darīt vēl vairāk, tomēr sabiedrības pieprasījums pieaug straujāk, nekā sistēma spēj nodrošināt, piemēram, atbilstošu atalgojumu, lai profesionāļus apmācītu un noturētu valsts sektorā,” uzsver Liene Sīle.
Kā katrs no mums var iesaistīties – daži ieteikumi
Aicinām cilvēkus ar psihiskiem un uzvedības traucējumiem saprast, ka arī viņi paši var mainīt veselības aprūpes sistēmu. Bieži vien šie cilvēki domā, ka ir tikai pasīvi pakalpojumu ņēmēji, kas nav pareizi. Pacients var aktīvi līdzdarboties savas veselības uzlabošanā, iesaistīties pacientu organizācijās. Tāpat ieteicams vairāk uzticēties nevalstiskām institūcijām – tā ir balss, kas var tikt sadzirdēta politiskā līmenī, runājot par atbalsta pasākumiem, par stigmas mazināšanu.
Tiem, kuri ir veseli, ieteicams nebaidīties sniegt palīdzīgu roku – pietiek būt laipnam, iejūtīgam un nenosodīt, palīdzēt kādā praktiskā veidā. Iespējams var mākt šaubas – ja sākšu jautāt, tā būs mana atbildība. Lai palīdzētu, nav obligāti jābūt psihiatram – būsim laipni un saprotoši!
Sabiedrība brīvi dalās ar negatīvo pieredzi, bet pretim trūkst pozitīvās. Diemžēl pastāv stigma – nesapratīs, nosodīs. Ja cilvēks ir izārstējies, tad neies visiem stāstīt, ka apmeklēja psihiatru, tas ir konfidenciāli. Un konfidenciāla saruna ir arī no psihiatra puses – vienmēr. Jebkurš pacients psihiatra kabinetā par notikušās sarunas konfidencialitāti var justies drošs. Diemžēl šis likums neattiecas uz pacientiem, kuri, brīvi sagrozot informāciju, stigmatizāciju var tikai pastiprināt. Tādēļ kopēju mērķu vārdā, pirms kādus viedokļus tiražēt, tos būtu jāpārdomā.
Raksts tapis 2024. gada oktobrī, “Vakaru ar kino” ietvaros, konsultējoties ar Lieni Sīli, psihiatri, medicīnas zinātņu doktori, Nacionālā Psihiskās veselības centra Zinātniskā institūta psihiskās veselības jomā vadītāju
