Daudzi cilvēkos vairāk saskata atšķirīgo un dzīvo stereotipu varā. Pienācis laiks tos lauzt un atklāt, ka tieši kopīgā mums visiem ir visvairāk. Aiz sabiedriska tēla, aiz profesijas, aiz statusa un arī aiz diagnozes pirmām kārtām stāv cilvēks.
Mīts: Cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem ir pilnīgi nederīgi darbam!
Patiesība: Cilvēkiem ar dažādām garīga rakstura traucējumu izpausmēm piemīt spējas pilnībā vai daļēji iekļauties darba tirgū. Viņiem bieži padodas māksliniecisks un radošs darbs vai specifisku uzdevumu veikšana, piemēram, ilgstoša monotonu un vienkāršu darbību veikšana.
Mīts: Ar cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem nav iespējams normāli sazināties!
Patiesība: Cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem var uzvesties dažādi, piemēram, draudzīgāk, bērnišķīgāk vai neatbilstoši savam vecumam vai situācijai. Ikdienas saziņa ir iespējama, zinot un pieņemot katra cilvēka paradumus un saziņas īpatnības.
Mīts: Darbinieks ar garīga rakstura traucējumiem darba devējam ir apgrūtinošs un neizdevīgs.
Patiesība: Galvenais kavēklis cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem nodarbināšanai ir darba adevēju zināšanu trūkums. Pastāv daudz dažādas iespējas darba devējam saņemt gan praktiskas konsultācijas un apmācības, gan finansiālo atbalstu.
Mīts: Cilvēka ar garīga rakstura traucējumiem nodarbināšana ir neprognozējama, saslimšana paredz ilgstošas un regulāras slimības lēkmes un ārstēšanos.
Patiesība: Daudzas saslimšanas izpausmes var samazināt, pielāgot darba apstākļos vai dzīves vidi. Tādejādi saslimšana neietekmē cilvēka darba spējas, un bieži vien kolēģi pat nenojauš par šāda veida saslimšanām, piemēram, šizofrēniu vai depresiju.
Mīts: Cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem nepieciešams asistents.
Patiesība: Cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem, ja tiek nodrošināts nepieciešamais atbalsts, var mācīties un vieskmīgi iekļauties darba tirgū. Cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem dzīve sabiedrībā var atšķirties atkarībā no funkcionālo traucējumu smaguma. Cilvēks var būt pilnīgi patstāvīgs, strādāt algotu darbu, vai arī viņam var būt nepieciešams atbalsts.
VIEGLI LASĪT PAR ŠIEM MĪTIEM ŠEIT.
Mīts: Nedzirdīgs bērns dzīvo pilnīgā klusumā, par daudz ko paliek neinformēts un tāpēc netiek sagatavots patstāvīgai dzīvei
Patiesība: Zīmju valoda ir dabīga pilnvērtīga valoda, nodrošina pilnīgu komunikāciju un kurā var izteikt tās pašas nozīmes kā verbālajā valodā
Mīts: Ģimenei ir grūtības sazināties ar nedzirdīgu bērnu un paust savas emocijas.
Patiesība: Zīmju valoda ir palīgs gan vecākiem, gan bērnam, lai savstarpēji sazinātos. Jau no dzimšanas brīža, sākotnēji ar īsākiem teikumiem, mīmiku un žestiem, vēlāk jau apgūstot zīmju valodu un komunicējot gariem teikumiem, vecāki pilnvērtīgi sazinās ar savu bērnu tāpat kā ar jebkuru dzirdīgo. Kā ikvienā ģimenē, arī ģimenēs ar nedzirdīgiem bērniem visspēcīgākās saiknes ir mīlestība, cieņa un izpratne.
Mīts: Nedzirdīgie bērni nav spējīgi iemācīties runāt.
Patiesība: Nedzirdīgo bērnu runātspējas pakāpe ir atkarīga no dažādiem faktoriem, tostarp arī vecuma, kurā identificēta problēma, un dzirdes zuduma pakāpes. Dzirdes aparāti un citas palīgierīces var nodrošināt augstu runas skaņu uztveri. Apvienojumā ar runas terapiju daļa nedzirdīgo bērnu spēj attīstīt labu runas līmeni, pat tekošu.
Mīts: Nedzirdīgam bērnam ir ierobežotas mācību un izglītošanas iespējas.
Patiesība: Zīmju valoda palīdz veiksmīgi apgūt arī otru – rakstu – valodu un integrēties gan nedzirdīgo, gan dzirdīgo pasaulē, pilnvērtīgi apgūt mācību vielu.
Mīts: Ar nedzirdīgiem bērniem var komunicēt tikai pārzinot zīmju valodu.
Patiesība: Nedzirdīgie var lietot valodas atkarībā no to funkcijām un saziņas mērķa, piemēram, zīmju valodu saskaņā ar nedzirdīgajiem, bet parastās valodas rakstu formu – saziņā ar dzirdīgajiem.
Mīts: Nedzirdīgie bērni jūtas drošāk nedzirdīgo vienaudžu kopienā.
Patiesība: Skaidra un atvērta komunikācija, neatkarīgi no tā, vai vienaudži ir nedzirdīgi vai dzirdīgi, palīdz nodibināt veselīgas attiecības. Nedzridīgās personas austu vērtē vienaudžu un sabiedrības centienus sazināties ar viņiem.
VIEGLI LASĪT PAR ŠIEM MĪTIEM ŠEIT.
Mīts: Vājredzīgie bērni tāpat ir neredzīgi (akli).
Patiesība: Gan neredzīgajiem, gan vājredzīgajiem ir traumēta redzes funkcija, tomēr pastāv fizioloģiskas un arī psiholoģiskas atšķirības.
Mīts: Neredzīgiem bērniem nav iespējas apjaust apkārtējo pasauli.
Patiesība: Vājredzīgiem bērniem lasīšana un rakstīšana sagādā grūtības, bet ir iespējama, viņi spēj saskatīt gaismu, arī objektus, to kontūras. Savukārt neredzīgie bērni koncentrējas uz citu maņu izkopšanu tādejādi attīstot maņas, kuras nav saistītas ar redzi – pieskārienus, dzirdi, ožu, parasti viņiem ir attīstītāka telpas izjūta.
Mīts: Lai sarunātos ar neredzīgu bērnu, nepieciešamas īpaās iemaņa vai sagatavošanās.
Patiesība: Sarunāšanās ar neredzīgu vai vājredzīgu bērnu ir tāda pati kā ar jebkuru bērnu. Tomēr vājredzīga vai neredzīga bērna iepazīstināšanai ar sevi vai apkārtējo pasauli jānotiek mērķtiecīgi.
Mīts: Neredzīgie var sazināties tikai ar valodu, skaņu.
Patiesība: Neredzīgajiem un vājredzīgajiem cilvēkiem ir daudz dažādu saziņas veidu. Braila raksts, taktilā jeb zīmju valoda, perifērās vai tuneļa redzes izmantošana un citi – izmantotās metodes atšķiras atkarībā no viņu redzes zuduma.
Mīts: Neredzīgiem bērniem visu dzīvi nepieciešams palīgs vai pavadonis, un viņi nevar veikt ikdienas mājās ne soli, un viņu pienesums sabiedrībai ir ierobežots.
Patiesība: Neredzīgi cilvēki, izmantojot dažādus saziņas veidus, var ne tikai patstāvīgi apkopt sevi un, bet arī iegūt izglītību un realizēt sevi dažādās profesionālās jomās, un dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Protams, tā sasniegšanai nepieciešams ne tikai profesionālais, bet arī sabiedrības atbalsts.
Mīts: Neredzīgiem bērniem ir ierobežotas izglītības iespējas.
Patiesība: Mūsdienu tehnoloģiju laikmetā izglītības iespējas ir paplašinājušās. Papildus informācijai, kas ir Braila rakstā, pastāv dažādi tehnoloģiju risinājumi, kas palīdz uztvert un apstrādāt informāciju, tostarp arī alternatīvas metodes, kuru pamatā nav redze.